Bezpajumtnieki Latvijas sabiedrībā

Ik viens kaut reizi ir saskāries ar bezpajumtniekiem cilvēkiem bez noteiktas dzīves vietas. Viņus var sastapt visur Rīgas centra tuneļos, parkos uz soliņiem, reizēm pat daudzstāvu ēku kāpņu telpās. Šiem cilvēkiem dažādu apstākļu dēļ nav līdzekļu, lai atļautos sev dzīves vietu, un iemesli, kāpēc tas tā ir noticis, ir ļoti dažādi alkoholisms, nepiemērota izglītība, lai atrastu darbu (kaut gan dažiem bezpajumtniekiem ir pat augstākā izglītība), valsts likumdošana.

Daudziem bezpajumtniekiem ir nepieciešama valsts palīdzība, lai tie spētu integrēties sabiedrībā varētu atrast darbu, nodrošinātu sev pastāvīgu mājokli, sakārtotu savu dzīvi. Valsts piedāvā sociālās mājas, patversmes, bezmaksas zupas virtuves, taču bezpajumtnieku skaits mazāks nekļūst. Bezpajumtniekiem ir vajadzīgs arī morāls atbalsts, jo nereti bezpajumtniekiem ir arī problēmas ģimenē.

Daudzi cilvēki nesaprot bezpajumtnieku situāciju un saka: „pats vainīgs, ka kļuvis par tādu”. Taču var gadīties, ka cilvēks kļūst par „bomzi”, kā tautā bieži sauc cilvēkus bez pajumtes, valsts iekārtas dēļ, jo Latvijā ir ļoti nesakārtota nodokļu un citas sistēmas. Piemēram, ja cilvēks ar noteiktu specialitāti zaudē darbu, un nespēj samaksāt par dzīvokli, tā nebūt nav viņa vaina, ka valstij ir ekonomiskas problēmas. Tieši tagad, kad Latviju ir skārusi ekonomiskā krīze, par bezpajumtniekiem būtu jāpiedomā vēl vairāk jo viņu skaits, sakarā ar bezdarba līmeņa paaugstināšanos, var pieaugt.

Sociālu problēmu var definēt kā pretrunas starp cilvēka dzīves vajadzībām un to apmierināšanas iespējām konkrētā sociālā sistēmā, kā rezultātā pazeminās vai tiek zaudētas cilvēka sociālās funkcionēšanas spējas. Pastāv arī šāda definīcija sociāla problēma ir stāvoklis, kas ietekmē lielu daudzumu cilvēku tādā veidā, kuru uzskata par nevēlamu un par kuru ir pārliecība, ka to var mainīt kolektīva darbība. Savukārt Franka R. Skarpiti un Margaretas L. Andersenas piedāvātā definīcija ir šāda "sociālu problēmu var definēt kā stāvokli, kurš ietekmē sabiedrības indivīdus un viņu labklājību, kā arī tiek identificēts kā kolektīva darbība un kā socioloģiskās analīzes subjekts sociālo struktūru un sociālo pārmaiņu attiecības". Vēl vienā sociālas problēmas definīcijā ir minēts: „sociālas problēmas veidojas, kad kāda – skaita ziņā ievērojama – cilvēku grupa uzskata kādu konkrētu sociālu situāciju vai parādību par apdraudošu un problemātisku, to var atrisināt tikai kopējā darbībā.” Kā min Ņujorkas universitātes socioloģijas profesors Viljams Kornblūms „viena no sociālas problēmas pazīmēm ir tā, ka tā ir risināma un pārliecinātība, ka situāciju var mainīt.” [1] Pēc ASV sociālā darba zinātnieka R.Alvareza sociālās problēmas vispusīgai raksturošanai ir izvirzījis četrus būtiskus elementus:

Minētās pretrunas izpaužas dažādās sociālās novirzēs: ģimenes nestabilitātē, alkoholismā, narkomānijā, prostitūcijā, pašnāvības mēģinājumos, nabadzībā, varmācībā, pusaudžu noziedzībā u.t.t. [2] Bezpajumtniecību bieži izraisa daudzas sociālas problēmas, kas cilvēkam kļūst par traucēkli normālas dzīves veidošanā, cilvēks nespēj atrast darbu un veikt ikmēneša maksājumus par savu dzīvesvietu. Bezpajumtnieki apvieno sevī vairākas smagas sociālās problēmas, tāpēc palīdzēt šajai sabiedrības grupai ir grūtāk nekā, piemēram, bezdarbniekiem. Problēmas bieži rada bezpajumtnieku nevēlēšanās pieņemt sociālo dienestu palīdzību, jo ir pieraduši pie sava dzīvesveida un atzīst to par labu. Daudzi nevēlas nakšņot patversmē, jo tur nedrīkst uzturēties personas alkohola reibumā. Alkoholisms ir viena no atkarībām, kas neļauj bezpajumtniekiem tikt ārā no „purva” un velk tos vēl dziļāk iekšā neskaitāmajās problēmās.