Bioloģiskā daudzveidība

Terminu „bioloģiskā daudzveidība” sāka lietot samērā nesen, lai vienkāršāk izteiktu visu dzīvības formu dažādību uz Zemes. Jēdziens ietver sevī augu, dzīvnieku un mikroorganismu sugu daudzveidību, to gēnu daudzveidību un ekosistēmas daudzveidību, kuras šīs sugas veido. Kā sinonīmu varētu minēt arī jēdzienu „dzīvās dabas daudzveidība”.

Līdz šim brīdim Latvijā kopumā ir uzskaitītas apmēram 27 443 sugas, taču zinātnieki atzīst, ka reāli ir uzskaitījuši tikai 75 % kukaiņu sugu, bet apzināti – tikai 60 % vienšūņu. Praktiski neizpētītas palika mikroskopiskas sēnes un augsnē dzīvojošie bezmugurkailinieki.

Cilvēku dzīvi un labklājību tieši vai pastarpināti ietekmē dabas resursu izmantošana. 19. un 20. gs. mijā, attīstoties jaunām tehnoloģijām, sākās intensīva dabas resursu izmantošana, kas turpinās līdz pat mūsdienām. Tas noved pie bioloģiskās daudzveidības sašaurināšanas. Turklāt jaunas tehnoloģijas rada spēcīgu ūdens un gaisa piesārņojumu, kur uzkrājas bīstamas ķīmiskas vielas. Arī tas iznīcina jūtīgākās augu un dzīvnieku sugas. Pagaidām cilvēki vēl pilnībā neapzinās problēmas, kas saistās ar ozona slāņa samazināšanos, ultravioletā starojuma palielināšanos un klimatiskām izmaiņām.

Ģenētiskā daudzveidība. Ģenētiskā daudzveidība ir daudzveidība sugas ietvaros. Sugas ietvaros var izdalīt pasugas, šķirnes, populācijas un citas vienības. Ģenētiskā daudzveidība nepieciešama katrai sugai, lai tā saglabātu spēju vairoties, izturību pret slimībām un spēju pielāgoties mainīgiem apstākļiem.

Ļoti svarīga ir arī mājdzīvnieku un lauksaimniecības augu ģenētiskā daudzveidība. Liela ģenētiskā daudzveidība nodrošina rezervi selekcijai, veidojot jaunas kultūraugu un mājdzīvnieku šķirnes. Lielu ģenētisko daudzveidību jūs varat aplūkot, piemēram, dāliju izstādē, kur izstādītie augi ir tik dažādi, taču pieder vienai un tai pašai sugai. Liela ģenētiska daudzveidība ir arī cilvēku vidū – cilvēki atšķiras pēc sava izskata un iedzimtajām īpašībām.

Ģenētiskās daudzveidības pamatā ir populāciju daudzveidība. Sugām, kuras ir samazinājušās līdz vienai populācijai, ir mazāka ģenētiskā daudzveidība nekā tām, kurām ir daudz populāciju. (Piemēram, kāda ķirzaku suga, kas dzīvo okeānā uz vienas vienīgas salas.) Zvirbuļiem, kuri ir bieži sastopami, ir daudz populāciju un tāpēc arī liela ģenētiskā daudzveidība. Biologi rūpējas par populāciju saglabāšanos tāpat kā par sugu saglabāšanos, jo katrā populācijā ir unikāla ģenētiskā informācija.

Tropu lietus meži klāj daudz mazāk nekā pusi no mūsu planētas, taču tie ir mājvieta vismaz 50 procentiem pasaules sugu. Pētnieki domā, ka šeit varētu mitināties vismaz 90 % no visas pasaules sugām, tikai tās vēl nav atklātas, jo par tropu mežiem ir daudz nepilnīgāki pētījumi nekā par citām ekosistēmām.

Ar sugu daudzveidību visbiežāk saprot tikai sugu skaitu, taču daudzveidības novērtēšanai jāvērtē arī sugu nozīmīgums – īpatņu skaits un tas, cik suga reta. Liels sugu skaits vien neliecina par augstu bioloģisko daudzveidību. Piemēram, sugu skaits strauji pieaug pēc meža izciršanas. Taču izcirtumos lielākoties aug ļoti parastas sugas, kamēr pirms nociršanas mežā varbūt bija arī retas sugas. Liels sugu skaits mēdz būt nezālienēs un izgāztuvēs, bet tā vērtību nevar salīdzināt ar sugu daudzveidību cilvēka neskartā mitrā mežā, kura sugu komplekss ir veidojies daudzu gadu simtu laikā.