Brīvības cīņu laiks Latvijā

Idejai par Latvijas valsts neatkarību bija iespēja realizēties Pirmā pasaules kara notikumu rezultātā, kad sabruka impērijas un radās virkne jaunu, neatkarīgu valstu (Somija, Polija, Baltkrievija, Ukraina, Kaukāza valstis, Igaunija, Lietuva), tostarp arī 1918.gada 18. novembrī Latvija.

Ideja par Latvijas valsts neatkarību gan pastāvēja jau krietni agrāk. Kā viens no pirmajiem šādas idejas izvīrzītājiem tiek minēts Miķelis Valters, kas tolaik bija nelielas sociāldemokrātu politisko emigrantu grupas galvenais ideologs un jau 1903.gada nogalē, kad Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā un vēl nekas neliecināja par neatkarības iespēju, izvirzīja radikālu prasību par Krievijas sadalīšanu nacionālās valstīs. Jāatzīmē, ka M. Valteram vēlāk bija ļoti zīmīgi nopelni, reāli pieņemot lēmumu par šādas valsts izveidošanu.

1915. gadā, iesākoties I Pasaules karam, latvieši, cerēdami uz Krievijas uzvaru, gaidīja, ka pēc kara krievu valdība piešķirs latviešu tautai lielākas brīvības un kultūras attīstības iespējas. Ideja par Latvijas valsti pārauga autonomijas prasībā. Vispārējais sauklis šajā laikā bija : "Brīvu Latviju brīvā Krievijā!" Piederību Krievijai respektēja vairāki šajā laikā izstrādātie Latvijas autonomijas projekti (viens no tādiem piederēja sociāldemokrātam F.Cielēnam).

Latviju Pirmais Pasaules karš sasniedza 1915.g. maijā, kad vācu karaspēks iebruka Kurzemē un apmēram triju mēnešu laikā to ieņēma. Šeit iesākās vācu okupācijas laiks. Tika pārveidots tiesu aparāts un tiesu sistēma, valsts ierēdņi nomainīti ar militārpersonām.

(Kurzemi šajā laikā atstāja 2/3 iedzīvotāju. Vācu virzīšanās uz priekšu radīja bēgļu kustību, kad pa daļai spiesti, pa daļai paniskās bailēs un aiz patriotiskiem motīviem Kurzemes iedzīvotāji devās uz Krieviju. Baidoties no Rīgas krišanas, sākās arī Rīgas valdības iestāžu, banku, skolu, vēlāk arī fabriku evakuācija. Šādos apstākļos Rīgu vajadzēja atstāt arī lielai daļai latviešu inteliģences, kas Iekškrievijā lielā mērā kļuva par bēgļu vienotāju.)

Vidzeme un Latgale šajā laikā atradās tiešas karadarbības joslā, jo frontes līnija veselus divus gadus gāja Latvijai pa vidu t.i. gar Daugavu.

Dzimtenes aizsardzībai tika organizētas nacionālas karaspēka daļas latviešu strēlnieku pulki, kuru dibināšana un cīņas deva spēcīgus impulsus latviešu tautas nacionālajiem un politiskajiem centieniem. Lai gan šiem strēlnieku pulkiem neizdevās panākt tiešu dzimtenes atbrīvošanu, tomēr ar savām cīņām, stiprinādami latviešu tautas pašapziņu, viņi gatavoja pamatu Latvijas valsts dibināšanai, jo vairāk tāpēc, ka "nacionāls karaspēks pats par sevi vedina uz domām par valstisku patstāvību".

Izmaiņas karā un arī latviešu neatkarības centienos radīja 1917.gada februāra revolūcijas notikumi Krievijā. Cara gāšana Krievijā iedvesmoja Latvijas neatkarības aizstāvētājus. Jau 1917.g. pavasarī daži latviešu inteliģences pārstāvji Maskavā (L.Laicēns, E.Blanks), kas grupējās ap avīzi "Dzimtenes balss", sāka atklāti sludināt Latvijas neatkarības ideju, paceļot latviešu politisko nacionālismu jaunā kvalitātē.