Cilvēkdrošības veidošanas etapi
Primitīvā sabiedrībā cilvēka sodīšana kalpoja dievu apmierināšanas mērķim, viņu dusmu mazināšanai tajos gadījumos, kad tika pārkāpts kaut kāds tabu. Senatnē par noziegumu un sodu varēja tikai filozofēt. Nekādu dabiski un sabiedriski zinātnisku pētīšanas metožu tajā laikā nebija un uz viena nozieguma pamata nevarēja atklāt noziedzības kā masu parādības iemeslus. Tomēr grieķu filozofi izteica domas par noziedzīguma iemesliem, un Platons, piemēram, par vienu no būtiskākajiem noziedzības iemesliem uzskatīja nepietiekamu audzināšanu [1; 13].
Kristīgo viduslaiku laikmetā valdīja tāds priekšstats par noziegumu un sodu (to visprecīzākā formā izteica jurists Benedikts Karpcovs 1595 1666)), ka noziegums – tā ir ne tikai pretlikumīga normu pārkāpšana, kuras noteica valsts, bet arī nemainīgs grēks Dieva priekšā, dvēseles pavedināšana ar velnu. Turpretī valsts sods bijis nepieciešams, jo tā vēlējās Dievs. Par šādu nozieguma jēgas izpratni uzstājās arī Akvīnas Toms 1225 1274) un Mārtiņš Luters(1483 1546). Tas bijis svarīgākais kristiešu pasaules uztveres princips viduslaikos. Tika uzskatīts, ka sods novada Dieva dusmas no valsts un līdz ar to saņem „piedošanu” par tajā notikušo grēka notikumu. Lai noziedznieks sasniegtu mūžīgu svētlaimi, svarīgākais bijis tas, ka viņa ciešanas, izciešot sodu, tika pielīdzinātas Dieva ciešanām.
Protams, kamēr likumpārkāpšana tika apskatīta kā grēks Dieva priekšā un apsēstība ar velnu, ne par kādu kriminoloģiju, kas nopietni domātu par noziedzības rašanos un novēršanu, nevarēja būt ne runas.
