Dekadence literatūrā: māksla un pasaules krīzes

Dekadence kā mākslas, galvenokārt, literatūras virziens izveidojās 20. gs. kā reakcija pret apnikušo mākslas izmantošanu sabiedriskiem un politiskiem mērķiem. Es vēlētos šo nepavisam ne garo literatūras posmu salīdzināt ar pusaudžu un jauniešu vecumposmu cilvēka dzīvē, kuram raksturīgs neliels nihilisms, pastāvošā noliegšana, egocentrisms, dzimumdziņu atmošanās, un bez kura nevar iztikt neviens cilvēks viņa dzīvē. Tas ir kā pagrieziena punkts, kurš izmaina cilvēka ķermeni, sajūtas un domāšanu. Tāpat arī dekadenti veica šīs pašas izmaiņas literatūras dzīvē. Kā jau ir novērots laiku lakos, tieši pusaudži un jaunieši ir tie, kuri visaktīvāk un asāk piedalās dažādās manifestācijās, streikos un protesta akcijās. Nu īsti dekadenti!

Literatūra pirms šī posma bija gluži kā bērns ielikta rāmjos, pareiza un sakārtota. Tai bija savi skolotāji pastāvošā iekārta, tās cenzūra, literatūras kritika un lielākie rakstnieki, piemēram, Rainis, kurš dzejā un literāros darbos kopumā vēlējās saskatīt sakārtotību, varētu pat teikt ieaudzinātu kārtību.

Tomēr daļā latviešu rakstnieku un dzejnieku ap 1905. gadu un arī jau agrāk sākās pubertāte. Viņos pamodās tā dzirksts, kas citu zemju tā sauktajiem dekadentiem jau bija pamodusies. Un kur gan pusaudzis meklē savu identitāti? Protams, kādos paraugos. Latviešu dekadentiem tie bija franču dekadenti ar Nīčes un Šopenhauera atziņām priekšgalā un krievu dekadence, kura tajā laikā jau bija sevi pierādījusi. Daudzie vecās “bērnības” pārstāvji, kuri kritizēja latviešu “pusaudžus” tieši to arī pārmeta tie mākot tikai aizņemties un atveidot krievu dekadenci, pat īsti nezinot tās nozīmi. Īpaši liels kritizētājs bija J.Jansons Brauns, kurš pasludināja, ka šim virzienam ņemot varu, latviešu literatūra ir noslīdējusi tik zemu, cik vien var.

Dekadenti juta pret sevi vērsto noraidījumu, skepsi un milzīgo kritiku. Bet, manuprāt, tas viņus tikai sasparoja. Tad viņi vēl vairāk varēja justies kā brandi, kā vientuļnieki sava ceļa gājēji, kuru misija ir iznīcināt šo mākslas tukšo, seklo un verdzisko laikmetu.