Dzejas dienas

1965. gads latviešu kultūrā ir zīmīgs ar to, ka Rainim aprit 100. dzimšanas diena, ko var uzskatīt par vienu no Dzejas dienu izveidošanas iemesliem. Faktiski, Dzejas dienu sākumu gaitu uzskata 1966. gadu. Dzejas dienu saistību ar Raini norāda jau pats svētku organizēšanas laiks, proti, septembris, kas ir dzejnieka dzimšanas un nāves mēnesis, un vieta Svētku pasākums notiek Komunārā laukumā (tagadējā Esplanādē), kur 1965. gada 11. septembrī atklāja pēc Kārļa Zemdegas ieceres veidoto Raiņa pieminekli.

1966. gada 24. martā Latvijas Padomju Rakstnieku savienība nolemj, ka ir nepieciešams dibināt Dzejas dienu tradīciju: sākot ar šī gada rudeni, katru gadu Raiņa atceres dienā (11. septembrī) republikā rīkot Dzejas dienu, kā arī izdot dzejas almanahu.

Par pirmo Dzejas dienu izveidošanos raksta Raiņa dzīves un daiļrades pētniece S.Viese: „tad organizatoriskie pasākumi bija visai vienkārši Raiņa piemiņu godinot, klubiem aicināja dzejniekus. Uzbangoja īpaša interese par dzeju, aktivizējās dažādu dzejas vakaru sarīkojumi. Dzejas dienas radās pašas no sevis.”

Jau minētājā 1966. gada marta sēdē rakstnieki lemj arī par Dzejas dienu struktūru. RS plāno, ka pasākumi risināsies vairākas dienas (dažkārt pat nedēļu). Kā iecerēts, Dzejas dienas sākas Raiņa dzimšanas dienā 11. septembrī, ar piemiņas brīdi pie dzejnieka kapa, pie kura tiek lasīti dzejoļi. Šādi piemiņas brīži notika līdz pat 1990. gadam, pie tam neregulāri un arvien retāk. Dzejas dienās, tagadējā Esplanādē, publicējas ievērojami dzejnieki un ārzemju viesi. Tiek aicināti arī dažādi mākslinieciskie kolektīvi kori, deju kolektīvi, orķestri u.c. Bieži vien piedalās arī dažādu teātru aktieri. Pēdējos gados tiek īstenota ideja par to, ka vajag lasīt vienīgi dzeju, bez dziesmām.

Kā padomju gados, tā arī mūsdienās Dzejas dienu atklāšanas pasākumam pie Raiņa pieminekļa tiek rakstīts scenārijs. Sākot no 1966.gada līdz deviņdesmitajiem gadiem, neatņemams Dzejas dienu notikums ir piemiņas brīdis pie „Raiņa priedēm” Pumpuros. Būtisku Dzejas dienu daļu veido tie pasākumi, kas norisinās Raiņa dzimtajā vietā – Latgalē un dzīvesvietās – Jūrmalā un Rīgā.

11. un 12. septembris ir tā sauktās izbraukumu dienas. To plānošana sākas jau agri pavasarī, kad delegāti no RS dodas uz rajonu centriem, kur kopā ar attiecīga rajona kultūras pārvaldes, kultūras namu un skolu pārstāvjiem lemj par to, kur, un kādi pasākumi tiks rīkoti. Rajonu pārstāvji savos pasākumos lielākoties, protams, vēlas redzēt populārākos dzejniekus un rakstniekus.

Jau ar 1966. gadu tiek veidota pārdomāta izbraukumu sistēma, kuras mērķis ir pēc iespējas vispusīgāk aptvert visu Latviju. No 1991. gada gandrīz neiespējami kļūst izsekot Dzejas dienu aktivitātes Latvijas teritorijā, jo informācija ne vienmēr tiek fiksēta un publicēta.

Katram izbraukumam ir savs noslēguma pasākums, visbiezāk rajona kultūras namā. Šeit arvien ir klāt oficiālas personas, partijas, funkcionāri utml. Noslēguma pasākumā piedalās visi delegācijas dalībnieki, un, līdzīgi kā Dzejas dienu atklāšanā, katram ir atvēlētas 10 – 15 minūtes runai. Parasti šo pasākumu publikā ir pārstāvētas visas vecuma grupas, sākot ar bērniem un beidzot ar pensionāriem (turklāt klausītāji ir visdažādāko profesiju pārstāvji).