Dzejnieka Klāva Elsberga daiļrade

Sākotnējā darba mērķis bija censties uzzināt kāda bija Klāva Elsberga bojā eja. Jo tā ir kā miglā tīta un varētu būt diezgan interesanti un aizraujoši censties to noskaidrot. Par šī izcilā dzejnieka un tulkotāja nāvi ir daudz un dažādas versijas, bet nav noskaidrota tā viena īstā. Un iespējams autoram neizdotos atrast to īsto veidu kā tas viss notika. Un iespējams tas neizdotos, jo ir problēmas ar informācijas daudzumu – tā ir pārāk maz. Lūk, tāpēc, darba mērķis ir izpētīt dzejnieka un tulkotāja Klāva Elsberga dzeju. Autors vēlas raksturot Klāva Elsberga darbus.

Autors izvēlējās rakstīt tieši par šo tēmu, jo piesaistījusi šī dzejnieka un tulkotāja interesantā dzeja.

Zināmā mērā var uzskatīt, ka Elsbergs bija savas paaudzes skeptiski ironiskās pasaules izjūtas izteicējs. Runa nav par “laika zīmēm”, par kurām priekšstatu parasti rada reāliju piesaukšana un aprakstīšana vai žurnālistiski dzejojumi, kaut gan Elsberga dzejā lāgiem atrodamas arī “laika zīmes”. Drīzāk “klātbūtnes efektu” rada tieši viņa valoda: nevis valodiskas ekstravagances kā Uldim Bērziņam vai Jurim Kunnosam un arī ne smalki izkopta stilistika (gan jāpiebilst, ka arī šķietami raupja stilistika dažkārt prasa rūpīgu slīpēšanu), bet gan “iegrimšana” valodas dabiskajā esamībā. Līdz ar to arī dzeja kļūst dabiska, mānīgi vienkārša un tai pašā laikā gana rafinēta. Elsberga rakstības poētiskais manifests ir nenoliedzami iespaidīgs: “Pirkstgaliem aizdegoties neveiklie vārdi iet bojā lai tu ar tuksnesi mutē caur simbolu birztalām ietu, nāve konspektē mūžu un pasvītro šito vietu.”

Elsberga dzejoļi bieži atgādina mazas ironiskas novelītes vai “situācijas”, kurās brīžiem sirreālais skatīts kā pašsaprotams, tiesības uz izbrīnu un neizpratni atstājot lasītājam. Šādā aspektā Elsbergs ir pats stāstošākais no astoņdesmito gadu dzejniekiem viņa dzeja vien retumis tiecas sarukt elegantā aforismā. Taču tas nenozīmē, ka viņš kaut ko aprakstītu vai izklāstītu reāli iedomājamas norises. Drīzāk teksti veidoti kā kādas domas, emocijas vai metaforas piedzīvojumi Elsberga poētiskajā pasaulē. Dažkārt tās ir mulsinošas metaforas: “Dzelzceļa malā sapnis pakārts šūpojas vējā, sasalis galīgi ciets, ka cilvēku nosist var.” Bez šaubām, dzelzceļa malā pakārto sapni var atvedināt uz sapņa un mehāniskās taisnvirziena kustības pretstatījumu, taču šāda burtiska interpretācija metaforu nogalētu. Tā tomēr tiecas pateikt vairāk: kontrasts starp sapni un divkāršo nāves piesaukšanu ir jēgietilpīgs. Īstenībā tas ir viens no Elsberga un arī astoņdesmito gadu poētu ģenerācijas poētikas stūrakmeņiem: radīt metaforas, kas būtu mulsinošas vai negaidīti žilbinošas un kuru pēkšņi uzšķiltajā gaismā viss izskatītos citādāk. Šoka estētikas nepieciešamību ir uzsvēris arī pats autors: “Bet nebūt puķei, kas oderi sniedz es gribu lai mani kliegdami kliedz.” Tā gan drīzāk ir retoriska formula, jo izkliegšanai Elsberga dzeja īsti piemērota nav emocionālais spriegums allaž tiek apslāpēts un pieklusināts: “Es esmu tā upe kur dvēsele domīgi kuģo, upe, kas neguļ un lēni kā nopūta plūst.” Groteskai ainai vai ņirdzīgam izsmieklam blakus allaž ir liriskas skumjas un otrādi.