Edvarda Grīga daiļrade sava laikmeta un savas paaudzes mākslinieciskās domāšanas kontekstā

Edvards Grīgs ir dzimis 1843. gada 15. jūnijā, Bergenā. Savas dzīves laikā viņš kā komponists ieguva vispasaules atzinību. Lai arī mazs augumā, viņam bija plaša, mākslinieciska sirds, kas īpaši pukstēja par taisnību, patiesību un solidaritāti. Viņš mēģināja izveidot spēcīgu nacionālo norvēģu kultūru, īpaši bagātinot un uzlabojot norvēģu tautas mūziku. Šodien daudzi norvēģi un citu tautu pārstāvji uzlūko Grīga mūziku kā neatņemamu Norvēģijas nacionālās identitātes daļu.. Grīga dzīves laikā Norvēģija bija nabadzīga valsts, kura vēlējās lauzt savienību ar Zviedriju. Tieši šis brīvības alkas veidoja Grīgu kā komponistu.

Komponists izrādīja interesi par skaņām, kuras varēja sastapt dabā un tautas mūzikā. Tāpat kā daudziem sava laika komponistiem arī viņam interese par šo tēmu radās kā nacionālās atmodas un identitātes veidošanas izpausme. Savos darbos Grīgs ļoti plaši izmantoja norvēģu tautas mūzikas elementus un noskaņu bildes, kas pārrada un pārstrādā Norvēģijas dabas ainavu impresijas. Putnu dziesmas, ūdenskritumi, lietus un kalni – visam atradās sava vieta Grīga sacerējumos, un klausītājiem tiek dota iespēja izdzīvot šo dabu komponista mūzikā. Grīgs bija Norvēģijas dabas skaņu kolekcionārs.

Grīgs cieši ticēja mūzikas nozīmīgajai lomai sabiedrībā. Dažādos notikumos viņš rīkoja bezmaksas koncertus strādniekiem un nabadzīgiem cilvēkiem, un pēc viena šāda koncerta viņš rakstīja: “Šis vakars iemieso manas jaunības sapni: tieši tāpat kā Senajā Grieķijā – mākslai ir jāaizsniedz ikviens, īpaši tāpēc ka... tā runā no sirds uz sirdi. [...] lai māksla pieder visiem cilvēkiem!”. Grīgs bija pārliecināts, ka mākslā nav augstākas vai zemākas klases, un tāpēc māksla varētu ietekmēt sabiedrību izglītojošā veidā.