Ekspresionisms: mākslas virziens un tā galvenās iezīmes
Kas liek māksliniekiem novērsties no pozitīvo ideālu aizstāvēšanas, zaudēt ticību tiem? Pirmām kārtām – izmaiņas sabiedrības noskaņojumā, kur 19. gs nogales optimismu nomaina dziļa skepse, neticības cilvēces progresam, neticība iespējām kaut ko mainīt, vērst uz labu.
20. gs sākumā pasaules attīstītākajās valstīs notiek strauja rūpniecības attīstība. Industriālās ražošanas pozitīvajiem faktoriem līdzi nāk arī negatīvie. Lielo pilsētu burzmā cilvēki cits no cita atsvešinās, kļūst nervozi, drudžaini, vientuļi. Sīkuzņēmēju vidū valda sīva konkurence. Strādnieku kvartālu iedzīvotāji grimst nabadzībā. Trūkums rada klaidoņus, ubagus, noziedzniekus. Rūpnīcu darbā tiek ieviesti konveijeri. Tie rada cilvēkā bezspēcības apziņu mašīnas priekšā – visa darbadiena tiek pakļauta konveijera nepielūdzamās kustības ritmam.
To visu vēl daudzkārt pastiprina Pirmais pasaules karš un tā sekas – trūkums, bads, sociālais posts.
Mākslinieki nevar neizjust šī perioda saspīlēto sabiedrisko gaisotni. Nespēj tēlot tikai dzīves gaišo pusi, ja apkārt ir tik daudz nelaimīgu ļaužu.
Ekspresionisms ir mākslas virziens, kas radies Pirmā pasaules kara priekšvakarā un veidojies 20. gs pirmajā ceturksnī. Tas pauž galēji saasinātus dvēseles pārdzīvojumus, kuru iemesls ir gan sociālās netaisnības, gan kara šausmas, gan cvilvēka zemapziņā snaudošie instinkti. Ekspresionisma mākslai nav pozitīvu ideālu; pasauli tā tēlo ļaunu, cietsirdīgu, deformētu.
