Emigranta izjūtu tēlojums Gunara Janovska romānā “Sōla”

Pirmkārt, Arturs Sōlas salā patstāvīgi domāja par mājām. Ikvienu Anglijas ainavu viņš salīdzināja ar skaisto Latvijas dabu. Ar acīm viņš it kā skatīja Angliju, bet sirdī juta un izdzīvoja Latviju: “Savādi sākās pavasaris Anglijā. Tas neatnāca tik strauji kā mūsu dzimtenē. [..] Cik daudz savādāk gan nāca pavasaris mūsu pusē. Pa ledu un sniegu tas atbrida kādu nakti un klusi pieklauvēja pie rūts ar sasalušu, sarmotu ābeles zaru, pagrabināja klēts durvis, pačubinājās jumta čukurā un priecīgi ieūjinājās dūmenī. [..] Un pašam likās, ka kāds aizsnaudies spēks pamodies dzīslās un padzisis mirdzums iegailējās acīs. [..] ..tu izdzirdi cīruli un ieraudzīji pirmo strazdu, un kā brīnumā klausījies tā dziesmā.” Artura vārdos bija neizsakāmas ilgas pēc dzimtenes un, protams, arī milzīga, neizmērojama mīlestība. Viņš pazina un mīlēja katru Latvijas stūrīti, zināja, kā Latvijā dzied putni, atnāk pavasaris, plaukst un zaļo pļavas, bango jūra ..... Tā bija milzīga dzimtenes mīlestība! Un tas ir tas pats galvenais, kā ikvienam emigrantam pietrūkst visvairāk – māju, dzimtenes, ikdienišķo dabas skatu.

Otrkārt, Arturs izjuta naidu pret vietējiem ... nu varbūt ne īsti naidu, bet milzīgu nepatiku gan. Tā bija cita mentalitāte, cits uzvedības stils, cita “domāšana”! Kā gan viņi, kas visu laiku dzīvojuši brīvi, neatkarīgi, varēja saprast latvieti, kurš lielāko savas dzīves daļu vienmēr ir bijis apspiests vai pakļauts svešai varai?!? Kas tad viņiem bija, ko bēdāties?!? .