Ērika Ādamsona noveles "Abakuka krišana" analīze

Vispirms var teikt, ka tā ir novele, jo atbilst gan apjoms, gan mākslinieciskā doma. Šajā novelē visa uzmanība vērsta uz A. Papīra iekšējiem pārdzīvojumiem, un kā viņš mainās to ietekmē. Ir aprakstītas arī apkārtējo izjūtas, redzot Aleksandra pārmaiņas.

Pirmajā iespaidā var padomāt, ka šīs abas noveles ir galīgi atšķirīgas. Bet pēc sižeta atcerēšanās un salīdzināšanas, tie spilgtākie momenti, pavērsieni, izjūtas un pārdzīvojumi ir līdzīgi. Tā novelē "Salna pavasarī" meitēnam bija jāizvēlas starp preciniekiem, bet A. Papīram jāizvēlas vai skriet lejā un panākt meiteni, kura viņam ļoti iepatikās, vai lēkt pa taisno un panākt pēc tam. Kopīgs ir tas, ka abi pieļāva, manā skatījumā, kļūdu izšķiroties. Atšķirīgais pēc manām domām ir tas, ka novelē "Salna pavasarī" parādās trīs varoņu izjūtu pārdzīvojumi, bet Abakukā divu. Es izšķiru A. Papīru kā A. Papīrs pirms tikšanās ar šahtu un A. Papīru pēc šahtas. Jeb pelēko Papīru un krāsaino Papīru. Atšķirīgais, protams, laika posmos, apkārtējo attieksmē, jo situācijas ir diezgan atšķirīgas.

Nu tā! Es atradu to fragmentu. Es teiktu viņa bērnība bija iekšēji grūta un nepiepildīta. A. Papīrs vēlējās vētrām pilnu un piedzīvojumu pilnu bērnību. Bet viņš nevarēja saņemties un izdarīt kaut ko tādu, kas viņa dzīvi tādu padarītu. Tāpēc viņā samierinājās ar neuzkrītošu, pelēku dzīvi. Es lūk sapratu, kā apvienot bailes no augstuma un izlekšanas. Ja pareizi saprotu, Alekasndrs izlekšanu pielīdzināja stāvēšanai augsta kalna galā. Un no abiem viņam bija bail. Varbūt bērnībā viņam ir sanācis izlēkt negatīvā nozīmē, tad ņēmis to pie sirds un vairs necenties tā darīt.