Jāņa Ezeriņa noveles

Manuprāt, ja tēvs no sirds būtu vēlējies lai dēls atgrieztos mājās, tad viņš būtu darījis daudz vairāk, nekā tikai aizsūtījis 2 kalpus pie dēla. Domāju, ja dzīvo tādu vienmuļu dzīvi, tikai savā paša pasaulītē, tad lielajā dzīvē var palaist garām diezgan nozīmīgus notikumus, piemēram, šajā novelē tēvs dēla atnākšanu.

Man patika, ka noveles sākumā bija daudz atziņu un domu graudu.

Interesanta novele. Liek aizdomāties par dzīvi un par to, ka pat niecīgs notikums spēj pavērst dzīves ritējumu pavisam citā virzienā. Kā šajā novelē, ja Sīlis nebūtu speciāli zaudējis savai mīļotajai šaha partijā, tad viņi visticamāk būtu apprecējušies, viņiem būtu bērni un tas būtu pavisam cits stāsts. Bet šajā gadījumā liktenis pavērsās pavisam citāds, neveiksmīgās partijas dēl.

„Cilvēks var spēlēt uz gluži tukšu un tomēr paspēlēt ļoti daudz.”

Visai neinteresanta un absurda novele. Man personīgi nekādu patiku neizraisīja.

Manuprāt, ja dāma būtu gribējusi atrast īstu vīrieti, nevis tikai iegūt viņu un pēc tam, attaisnodamies ar dažnedažādajiem trūkumiem, to pamest un doties pie nākamā, viņa jau sen tādu būtu atradusi. Bet viņas interesēs bija tikai iegūt jaunus un vēl viņas neizbaudītus vīriešus. Viņa tiecās pēc ideāla Bet, manuprāt, ideāls nav tāds vīrietis, kurā viss ir perfekts, ideāls vīrietis ir tāds, kurā ir gan labu, gan sliktu īpašību, gan mīnusi, gan plusi, tikai atkarīgs no mums pašām vai spējam šo vīrieti pieņemt un mīlēt tādu kāds viņš ir. Ne velti saka, ka cilvēks meklē savu otro pusīti, jo viens viņš nekad nebūs ideāls, bet kopā ar šo īsto cilvēku būs viens vesels – ideāls.

Problēma ir tāda, ka vecais Sīmanis neticēja spokiem vai gariem vai vispār kaut kam māņticīgam vai pārdabiskam. Puikas gados viņš savam mātes brālim aiz palaidnīgas atriebības porcelāna pīpē šaujamo pulveri iekorķēja. Šim vīram tika sakropļota seja un viņš pirms nāves puikam solīja atriebties. Sīmanis, protams, neticēja, ka šis cilvēks pēc savas nāves viņam varētu ko nodarīt, visu laiku attaisnodamies ar sakāmvārdu: „no Turienes neatnāksi.”

Ironiski ir tas, ka vecais Sīmanis visu mūžu racis citiem kapus, neticēdams ne spokiem, ne gariem. Beigās, pats nezinādams, atracis mātes brāļa kapu un beigās to konstatēdams, no bailēm nomiris, vēl pie tam, iebrūkot kapam, gandrīz parāvis līdzi abus jaunākos kapračus.

Ļoti prognozējama novele un līdz ar to, manās acīs zaudē noveles priekšnosacījumu – negaidīts nobeigums.

Šī novele man patika, bija interesanti lasīt un nonākt pie jau zināmas patiesības, ka ir dzīvo un ir mirušo pasaule un dažreiz mirušie iejaucas dzīvo pasaulē, lai pabeigto kaut ko, ko nav paspējuši dzīvi būdami.

Manuprāt, problēma bija tā, ka jaunais grāfs necentās uzklausīt un saprast ko Zvanups mēģina viņam atklāt. Grāfs par spīti visam gribēja, lai uzraksts tiktu atjaunots, neizmainot tajā neko, nezinādams, ka tas ir lāsts.