Eseja par Aspaziju un Liliju Dzeni

Dinamika. Patoss. Temperaments. Lepnība. Talants. Tā ir Aspazija. Teiksim precīzāk – Aspazija jaunībā, jo to veco vientuļo sievieti, kura pēc 1940. gada daudzo kaķu sabiedrībā dzīvoja Dubultos, iepretī tagadējam Rakstnieku jaunrades namam, mēs tikpat kā nepazīstam. Laiks pēc 1940. gada bija tāds, ka labākais, ko latviešu dzejnieki varēja vēlēties, bija klusi nomirt savās mājās, savā gultā, savā dzimtenē. Īpaši, ja viņiem uz pierēm jau bija iededzināta „buržuāziska” elementa kauna zīme.

Aspazija. Atriebēja. Vaidelote. Sarkanās puķes. Sidraba šķidrauts. Emancipācija. Vētras zvans. Kāda dinamika šais nosaukumos vien. Dvēsele, jā. Bet tā nav harmoniskā, pret pasauli goddevīgā, bāreniskā dvēsele, kādu pieņemts uzskatīt par latvisku. Ar Aspaziju latviskā gara pasaule tiecas izlauzties pati no sevis. Ar nacionālu pašapliecināšanos vien Aspazijai ir par maz. Laiks prasa sintezēt nacionālo ar vispārcilvēcisko. Vēlāk to izdara Rainis, sevišķi savā dramaturģijā. Taču tā saucamās rainiskās dramaturģijas aizsācēja ir Aspazija, kuras lugas savukārt sakņojas šilleriskajās un baironiskajās tradīcijās. „Savu tautu dziļi mīlu, esmu karsta nacionāliste. Taču pilsoņu mērķi ir par maz,” kādā intervijā 1932. gadā Aspazija saka. Šais „ķīmiskajās reakcijās”, kas raudzē latviešu nacionālo literatūru, Aspazija ir tas nepieciešamais ferments, tas Visuma, Kosma, vispārcilvēciskā garīguma elements, kas tik nepieciešams lielai literatūrai. Ja, piemēram, Brigaderes darbu vispārcilvēciskās vērtības izaug no nacionāla kolorīta, nacionālas konkrētības un folkloristiskas mentalitātes, tad Aspazija – gluži otrādi – ar kosmisko, vispārcilvēcisko Dvēseles dinamiku bagātina nacionālo momentu, paplašina to. Pieminēju Brigaderi, jo grūti nesalīdzināt abas zemgalietes – dižākās starp latviešu rakstniecēm. Viena – romantiķe, otra – reāliste, viena nepacietīga, otra – panesīga, viena – „lielo līniju” priesteriene, otra izstrādātu raksturu, detaļu meistariene. Dzīvē abu attiecības ir paviršas un vēsas, arī kritika veicina abu lielo rakstnieču atsvešināšanu.

Slavējot Brigaderi, Līgotņu Jēkabs nespēj neiekost Aspazijai: „Brigaderes darbi nav nekādas sarkanās pujenes vai kliedzošas pelargonijas, bet gan latviski liriski dzelteni vizbuļi.” Neredzēt literatūras procesu kopumā un atsevišķu rakstnieku vietu tajā, acīmredzot ir latviešu kritikas tradīcija.

Nav iespējams ilgi runāt par Aspaziju, nepieminot Raini. Rainis un Aspazija. Aspazija un Rainis. Var mainīties vārdu kārtība, bet šie vārdi ir un būs vienmēr blakus. Blakus, laulājoties cietumā, blakus Krievzemes trimdā, blakus revolūcijas gara virpuļos, blakus Šveices trimdā, blakus partiju laiku slavā un ķengās, blakus kapu kalnā. Blakus visaugstākajos gara lidojumos un visikdienišķākajās cilvēciskajās norisēs. Šī divu gara milžu sarežģītā, pretrunīgā, brīžam laimīgā, brīžam traģiskā simbioze vēl ilgi būs daiļrades psihologu pētījumu un apbrīnas objekts. Viņu fiziskajai un garīgajai kopdzīvei vēl tikai pievērsīsies literatūra. Nupat to darījusi Kanādā dzīvojoša jauna latviešu dramaturģe Baņuta Rubesa lugā „Tango Lugāno”, kas sākta publicēt „Avotā” un būs redzama, liekas, maijā uz Dailes teātra skatuves Baņutas trupas izpildījumā. Saprotams, ka šī kopdzīve bija nepārtraukta mijiedarbība, tomēr saglabājot suverenitāti. Ja Rainis ir Dievs, tad Aspazija ir Dievmāte, Raiņa garīgā māte. Ja Rainis ir Austrumu gudrais, tad Aspazija ir zvaigzne, kas rādīja viņam ceļu. Un cik no Aspazijas ir Raiņa sievietēs – Spīdolā, Dinā, Vizbulītē, Laimdotā? „Ugunī un naktī” ir Aspazijas rakstītas vietas. Aspazija raksta cauri visam Raiņa mūžam. Aspazija – cīnītāja par sievietes brīvību, labprātīgi uzņemas nebrīvību, trimdas, sadzīves rūpes, tūkstoš sīku, neproduktīvu darbu, pati apgriež sev spārnus, slāpē sevī katram talantam piemītošo egoismu, ziedojas, upurējas. Šos vārdus izrunāt viegli, daudz grūtāk iedziļināties to jēgā, saprotot, kādu nesamierināmu traģēdiju tie slēpj. Vai paradīze, ko reizēm saskatām šī priekšzīmīgā pāra kopdzīvē, nav rūpīgi slēpta elle? Vai vismaz elle un paradīze vienlaicīgi, kā tas parasti ir šai dzīvē? Lai nu kā, Rainis un Aspazija ir mūsu kultūras Siāmas dvīņi, viņi ir un paliks blakus. Viņus neizšķīra nedz cara činavnieki, nedz talanta pretrunas, nedz daža laba „mēnessmeitiņa”, nedz „buržuāzijas” kritiķi. Viņus nedrīkst šķirt arī plāksnītes ar uzrakstu „Padomju bulvāris”. Blakus Rainim ir Aspazija. Un blakus Raiņa bulvārim jābūt Aspazijas bulvārim. Ne tikai taisnīguma, nostaļģijas vai labskaņas dēļ, bet arī atgādinājuma dēļ. Garīguma slāpes, nemitīga attīstība, lepnums, spīts, personiska brīvība kā vienīgā eksistences iespēja – tas viss mums ir ļoti vajadzīgs, un to visu atgādinās vārds – Aspazija.