Eseja par laiku

Laiks ir būtne, kura ievilina ceļotājus zaļgani zilajos jūras ūdeņos. Ievilina tik dziļi, dziļi, ka nav ne gala, ne malas. Ir tikai plašums pirms un pēc. Nav pieturas punktu, ir tikai viļņu plūdums. Līdz krastam tikt nav iespējams, un, ja tu peldēsi atpakaļ, tad sapīsies pagātnes tīklos. Daži peld laikam pa virsu, nesaslapinot matus un nelaužot nagus. Varbūt tā ir labi. Daži “kuļājas” un pazaudē savus sarkanos peldkostīmus, sarijas sāļo ūdeni pilnām mutēm un tad klepo, klepo, klepo. Varbūt arī tā ir labi. Daži peld graciozi izliecoties, cilājoties un iemīloties ūdenī, kļūstot tikpat skaisti kā Laika Venera. Viņi tiek vilināti un viņi vilina. Varbūt arī tā ir labi. Peldot, kā nu kurš grib un prot, mēs visi apaugam ar aļģēm, zaļām un sāpīgi skaistām laika lieciniecēm. Tādēļ jau vecumā cilvēki ir krunkaini. Maz krunku? Maz laika vēl bijis.

Būt laimīgam nozīmē sajust laiku uz savas ādas. Būt laimīgam nozīmē redzēt Veneras smaidu un spēt smaidīt tai pretī, apaugt ar aļģēm un piedzīvot brīžus pirms un pēc vētras. Būt laimīgam nozīmē nenobīties un spēt ieraudzīt spēku zvaigžņu karaliskumā. Būt laikā dziļi, jo dziļi iekšā.

Bet dažreiz? Dažreiz Laika Venera noteikti ir “blondīne”.

Man vajag saņemties, lai iekāptu trolejbusā, bet vakar es to izdarīju. Gaiss bija pievilcies ar klusuma smārdu un pēc desu maizēm smakojošām elpām. Sejas bija garenas ēnas no kapu viņējās malas. Jūs visi braucat uz cietumu, vai tikai uz mājām? Man vajag gaisu, vajag ārā, savādāk mani nospiedīs kaulaini ģindeņi ar vienādi brūniem koferiem. Es izkāpu, nē, izlecu ārā. Paliku vienatnē ar saplaisājušu asfaltu, kuru vajadzētu salikt kā mozaīku, un koka sētu, kura atgādina bezzobainu večiņu. Bet visa pilsētas pelēcība nav tik nomācoša kā viens bezmērķīga darba darītājs, kā cilvēks, kurš brāzmaini skrien, bet apstājoties nesaprot uz kurieni traucies.