Eseja par cilvekiem

Sveiks, manu mazo Brīnumiņ! Vai esi jau gultiņā? Tad ir pienācis laiks vakara pasaciņai. Un šoreiz es tev pastāstīšu pasaku par Mazo Miega Pelēniņu. Par to cik viņam nelāgi izgāja.

Mazā Miega Pelēna māmiņa bija Lielā Miega Pele, kura visiem rātniem un ne tik rātniem bērneļiem vakaros izdāļāja miedziņu. Tā nu ik vakaru Miega Pele paņēmusi savu miega nešļavu devās savā darba apgaitā, bet Mazais Miega Pelēniņš palika mājās viens.

Kādu vakaru, kad māmiņa atkal bija prom, Pelēns nekādi nevarēja aizmigt. Mazā astīte grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet miedziņš kā nenāca tā nenāca pie Pelēna. Tad nu viņš izdomāja, ka klusiņām varētu tecēt māmiņai pa pēdām un paklausīties citiem bērniem stāstītās miega pasaciņas.

Lielā Miega Pele devās no mājas uz māju un, kur viņa pabija, tur bērniņi rātni vēra acis ciet un devās uz Čučumuižu. Mazais Miega Pelēns klusiņām tecēja nopakaļus un, jo tālāk gāja, jo vairāk mazās ķepiņas sāka just gurdenumu.

Pa to laiku Lielā Miega Pele beigusi savu vakara apgaitu, atgriezusies mājās ieraudzīja, ka Mazā Miega Pelēniņa gultiņa ir tukša.