80. gadu vidū iedzīvotāji protestēja pret jaunas hidroelektrostacijas celtniecību pie Daugavpils un pret metro celtniecību Rīgā. Vienlaikus parādījās prasība anulēt Molotova-Ribentropa paktu un atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Pirmā publiskā akcija bija cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” organizētajā ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā. Tā paša gada 23. augustā atzīmējot Molotova-Ribentropa pakta gadadienu, visās trijās Baltijas valstīs notika mītiņi un masu akcijas, vislielākās notika Rīgā.
Maskavā sākās komunistiskās partijas līdera Mihaila Gorbačova veiktās reformas “perestroika”. Sākās piesardzīga padomju dzīves demokratizācija. Varas iestādes negribīgi, bet tomēr pieļāva citādi domājošo cilvēku un organizāciju darbību. Tos pārstāvēja Latvijas radošās inteliģences pārstāvji. 1988. gada oktobrī tika izveidota Latvijas Tautas fronte.
Latvijas tautas frontes vadībā sākās plaša tautas kustība , kas vainagojās ar neatkarības atgūšanu, to sauca arī par Dziesmoto revolūciju vai Trešo atmodu. LTF izdevās iegūt uzvaras PSRS Tautu deputātu vēlēšanās un Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās. 1990. gada 4.maijā LTF un Latvijas Nacionālā neatkarības kustības deputāti pasludināja neatkarības atjaunošanu un Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par neatkarīgas valsts atjaunošanu.
Konservatīvie spēki Latvijā nodibināja organizāciju Interfronte, kas iestājās pret jebkādām reformām, kas apdraudētu Komunistiskās partijas vadošo lomu politikā un ekonomikā. Tie veidoja mazākumu.
1991.gada janvārī PSRS ar specializēto milicijas vienību, OMON vai Melnās beretes, palīdzību centās paralizēt nozīmīgāko iestāžu darbību. Rīgā un citur Latvijā tika celtas barikādes un iedzīvotāji ar kailām rokām bija gatavi atvairīt uzbrukumu. Pēc neveiksmīga valsts apvērsuma mēģinājuma Maskavā Latvijas neatkarība tika atjaunota pilnībā. Latvijas neatkarība tika atzīta arī citur pasaulē.
