Eseja par dzeju

‘’Dzejā autors it kā atklāj savu dvēseli – visintīmākās jūtas vissmalkākajās noskaņu un pārdzīvojumu niansēs,’’ tā par dzeju māca mūsu mācību grāmata, un es tam gandrīz piekrītu. Katrā dzejolī ir kāds pārdzīvojums, tikai tam vienmēr nav jābūt negatīvam. Pārdzīvojums var arī būt laba atzīme vai priecīga ziņa no draugiem, arī saulrieta skats un vēja neticamais spēks, jebkas ko mēs redzam un sajūtam ir pārdzīvojums. Dzeju var rakstīt, par ko vien iedomājas, un neviens nevar nevienam no mums rakstīt dzeju, ja vien ir vēlēšanās.

Lai varētu rakstīt dzejoļus, ļoti labi ir jāzina dzejas teorija. Protams, var rakstīt verlibrā, bet tad nav tās īstās dzejas noskaņas. Ja saliktu visas vārsmas jeb dzejas rindas kopā, sanāktu tikai īss prozas darbiņš, tāpēc es vienmēr izvēlos rakstīt divrindes vai četrrindes un cenšos izmantot atskaņas.

Kad es rakstu dzeju, man ļoti svarīga ir apkārtējās vides ietekme un iedvesma. Pēdējo dzejoli es rakstīju, kad biju dusmīga un pesimistiski noskaņota, es uzkāpu veca ceļamkrāna galā, sēdēju un raudāju un tad iedvesma pieklauvēja pie manas sirds:

Pēdējā laikā man nav bijušas tādas pēkšņas iedvesmas, un to nemaz nevar tā sagaidīt un censties radīt mākslīgi. Tā vienkārši atnāk.

Kad dzejolis ir uzrakstīts, bieži nākas kaut ko palabot, kaut ko pārveidot, bet tas ir normāli.