Eseja par Liliju Dzeni

“ Dialogs ar Hariju Liepiņu” izdots 1977. gadā un ir veltīts aktiera piecdesmit dzīves gadu un trīsdesmit darba gadu jubilejai.

Monogrāfijā ir astoņpadsmit nodaļas vai esejas, katra no tām veltīta noteiktai tēmai, piemēram, “Krustiņš un Edgars” par R. Blaumaņa lugām, kurās spēlējis H. Liepiņš, “Saule, kas mūžam paliks zenītā” par E. Smiļģi. Darba dokumentalitāti veido arī pievienotais H. Liepiņa teātra un kino lomu rādītājs un fotogrāfijas.

Esejas kārtotas pēc hronoloģiskā principa, sākot ar nelielu atskatu uz aktiera bērnību un beidzot ar laiku, kad par Dailes teātra galveno režisoru kļūst A. Liniņš. Aktiera radošās biogrāfijas nozīmīgākie brīži apvienoti tematiskos blokos, katra eseja atklāj kādu no tiem Šekspīra lomas, Miškina tēls Dostojevska “Idiotā “, Branda tēls, kino lomas.

Par monogrāfiju vienojošu centru, atskaites punktu un kulmināciju paša aktiera biogrāfijā var uzskatīt eseju “Raiņa kāpnes “. Tajā stāstīts par H. Liepiņa lomām Raiņa lugās Uģis, Indulis( “Indulis un Ārija” ), Kangars ( P. Pētersona inscenētajā “Ugunī un naktī “) un Tots ( “Spēlēju dancoju” ), kas jau kļuvis par teātra leģendu.

Autore velk paralēles starp Totu un H. Liepiņu. Lugas inscinējumā scenogrāfs Ģirts Vilks Tota sirds pārkalšanas skatu atrisināja kā skatuvisku virzīšanos pa spirāli uz augšu. L. Dzene aktiera attiecības ar Raiņa lugas tekstu un varoni arī rāda attīstībā kā virzību no neizpratnes līdz barjeru nojaukšanai.

Vēstījuma pamatā ir dialogs, kas dažkārt robežojas ar interviju (jautājuma un atbildes princips), dažkārt robežojas ar H. Liepiņa monologu, viņam piemīt labas stāstītāja spējas ar savu noteiktu, argumentētu skatījumu.