Eseja par prieku

Dumji un garā vāji ir tie cilvēki, kuri citu apspiešanā un brīvības laupīšanā saskata savu spēku un iespējas. Sabiedrības, tādat valsts un reizē arī personas brīvības ierobežošana un atņemšana ir augstākā kulturālā apziņas līmeņa laupīšana cilvēkiem, zaudējot savas valsts neatkarību. Brīvība ir cilvēces kultūras kalna virsotne. Kas spēj tajā reiz uzkāpt, nekad neaizmirst to sajūtu, kas apņem, esot virsotnē...esot brīvam...esot pašam sev...to satraukumu, milzīgo atbildības sajūtu, bet tajā pašā laikā neaprakstāmu laimi un absolūtās brīvības dvašu. Emocijām, jūtām un atmiņām piemīt milzīgs potenciālais spēks. Un ja reiz esi nogrūsts no brīvības virsotnes, nekas neapturēs tevi lūkoties tik augšup un lēnām, bet cītīgi rāpties turp atpakaļ. Tādēļ apspiesta brīvība ir viens no galvenajiem revolūcijas un milzīgu pārmaiņu cēloņiem. Tur jau tā gudrība slēpjas brīvībā ir spēks, bet apspiestā brīvībā divkāršs spēks. Tajā pašā laikā apspiedējam labāk gribētos domāt, ka brīvībā patiešām ir spēks, taču apspiestībā iznīcība. Tomēr tā nebūt nav. Vēstures fakti tam ir lielisks pierādījums.

Vai brīvība ir dabiska? Domāju, ka brīvība ir visdabiskākais no visiem cilvēces “kulturālajiem agregātstāvokļiem”. Izņemot Dievu, nav neviena augstākstāvoša par cilvēku, kas varētu ierobežot viņa kā dzīvas būtnes brīvību un eksistenci dabā. Vienīgi dabas ierobežoto vidi un telpu varētu uzskatīt par zināmu pilnīgas brīvības šķērsli, taču daba pati par sevi ir vide, kurā mēs eksistējam, līdz ar to bez tās nebūtu arī mēs.

Vai brīvību var nopirkt? Brīvību nevar nopirkt, par to var tikai ļoti dārgi samaksāt.