Eseja par romantisko

Es negribu sākt ar romantiskā definīciju, rašanās vēsturi vai punktuāli uzskaitītām tā pazīmēm, jo šis būs stāts par to, kā es to saprotu un kā tas ienāk manā dzīvē. Es vēlos ieklausīties savā dvēselē. Saprast, ko nozīmē tiekties pēc dzīves ideāliem, izaicināt visus un tajā pašā laikā paust mieru un saticību. Un mīlēt, mīlēt līdz mielēm dziļi un patiesi.

Kas ir mīlestība? Kā ir mīlēt nešauboties, neatskatoties un nejautājot? Jāsāk no sākuma. Iemīlēt nozīmē tuvoties, apstāties, ieklausīties un vienkārši kopīgi paklusēt. Manuprāt, šajā brīdī sākas tipiska 21.gs. cilvēka problēma mēs nemākam ne klusēt, ne ieklausīties. Mīlestību mums vajag pasniegt uz paplātes komplektācijā ar pārdabiska izmēra ziediem, konfekšu kārbām un dāvanām no lielveikala. Cirks ,lai cik kvalitatīvs tas būtu, vienmēr būs vieglāk spēlējams par dzīvi.

Bet romantiskais dzejā mums nestāsta par briljantiem un safīriem, tas tikai rāda mūsu sirdis.

Rabindranats Tagore raksta:„ Roka pieglaudās rokai, acis iegremdējās acīs,

Mums pietiek tā, ko dodam un ko saņemam.”

R.Tagores dzeja ļauj saprast, ka mīlestība ir pati par sevi, tai nevajag citu atzinības. Savā būtībā mēs, cilvēki, esam nožēlojami, jo gribam visu paši izgudrot un uzbūvēt. Mēs nespējam pieņemt augstākus spēkus. Mums grūti saprast, ka kaut kas spēj pastāvēt neatkarīgi no mūsu gribas. Nepieņemam, ka mīlestību nevar nopirkt izpārdošanā vai uzcelt tur, kur tai nav lemts būt. Bieži iecerētās pils vietā tik un tā sanāks šķūnis ar greizām sienām un šķību jumtu.

Par mīlas trauslo rašanos raksta arī Imants Ziedonis:

Mīlestība atnāk pati. Tā maigi pieklauvē pie mūsu sirds. To nevar noķert aiz astes vai aplikt tai kakla siksniņu un vadāt pa pilsētas bruģi. Bet gribas jautāt cik mēs esam atvērti šai pasaulei? Cik tuvu ļaujam sev pienākt klāt? Jo mīlēt nozīmē pieskarties, ne tikai fiziskā nozīmē, bet arī emocionāli. Mīlēt nozīmē arī saprast, atbalstīt, būt kopā. Mēs nedrīkstam kāda dzīvē iebrist ar netīrām ielas kurpēm, aplipušām ar ikdienas gružiem, nepildītiem solījumiem un mākslīgiem smaidiem. Mums atļauts ir tikai pieklauvēt un gaidīt. Un ticiet ja jūtas būs patiesas, tad ielaidīs!

Imants Ziedonis stāsta par to kā “nospiest zvana pogu pie mīļotā cilvēka sirds” :

Bet mīlas lirika ietver sevī arī asaras, skumjas par nepiepildīto, aizgājušo vai nesasniedzamo mīlestību.