Francis Šūberts: mūzikas dzīve un kompozīcijas

Lieliskais austriešu komponists Francis Šūberts ir Bēthovena laikabiedrs. Šūberts miris trīsdesmit vienu gadu vecs, pašā jaunrades spēku plaukumā. Viņš nomira, fiziski un garīgi nonīcis, dzīves neveiksmju nomocīts. Neviena no deviņām komponista simfonijām viņa dzīves laikā netika atskaņota. No sešsimt dziesmām iespiestas bija apmēram divsimt, bet no diviem desmitiem klavieru sonāšu – tikai trīs.

Pēc dabas būdams labsirdīgs, dzīvespriecīgs un neparasti vienkāršs cilvēks, Šūberts rakstīja ļoti vienkāršu, gaišu, sirsnīgu mūziku. Tomēr viņa pēdējos sacerējumos arvien biežāk ieskanējās drūmas noskaņas, skumjas, ciešanas. Cēlonis tam bija ne tikai personiskās dzīves neveiksmes, bet arī apkārtēja vide. Bēthovena mūzikai ierosmi deva revolūcijas idejas. Šūberta jaunrades uzplaukums norisēja 20. gadsimta 20. gados, kad viss revolucionārais, progresīvais bija pakļauts vajāšanām. Franču revolūcijas idejas – brīvību, vienlīdzību, brālību – nedrīkstēja pat pieminēt. Šāda ierobežotība Šūbertam sagādāja mokas. Tādēļ Šūberta pēdējo skaņdarbu drūmās noskaņas varētu uzskatīt par austriešu tā laika sabiedrības beztiesiskās dzīves atspoguļojumu.

Savā neapmierinātībā ar apkārtējo dzīvi Šūberts nebija viens. Šis sabiedrības progresīvāko cilvēku protests izpaudās mākslā, kurā tajā laikā veidojās jauns virziens – romantisms. Šūberts bija viens no pirmajiem komponistiem romantiķiem.

Francis Šūberts dzimis 1797. gadā Vīnes priekšpilsētā Lihtentālē. Viņa tēvs, skolotājs, bija cēlies no zemnieku ģimenes. Māte bija atslēdznieka meita. Ģimenē ļoti mīlēja mūziku un pastāvīgi rīkoja mūzikas vakarus. Tēvs spēlēja čellu, bet brāļi – dažādus citus instrumentus. Atklājuši mazajā brālī mūziķa spējas, tēvs un lielie brāļi aktīvi sāka mācīt Šūbertam vijoles un klavieru spēli.

Nebeidzis mācību kursu, Šūberts izstājās. Trīs gadu viņš strādāja par skolotāja palīgu, mācīdams bērniem ābeci un citus pamat priekšmetus.