Francis Šūberts – mūzikas klasiķis un romantisma pārstāvis

Šūberts komponējis ap septiņiem simtiem solodziesmu. Šajā žanrā viņu atzīst par nepārspētu. Neskatoties uz to, simt gadu gaitā vispārējā repertuārā bija nonākusi tikai maza, kaut arī augstvērtīga daļa no visa devuma. Neievēroto bagātību soli pa solim atklāja modernie skaņuieraksti ar vācu, franču un angļu māksliniekiem priekšgalā. Plašākais pasākums ir Šūberta kopotās dziesmas, kurām veltīti trīsdesmit septiņi tvarti.

Līdz mūzikas dzīvei Latvijā šis izvērsiens vēl nav nonācis. Pareizāk sakot, pat citur bieži dzirdami Šūberta vokālie darbi šeit vēl nesen bija pasveši. Kad dziesmu cikls Skaistā dzirnavniece 2001. gadā atskanēja Vāgnera zālē Rīgā Viestura Jansona un Alda Liepiņa izpildījumā, tad atsauksmēs runāja par retu notikumu.

Simt gadus agrāk Emīls Dārziņš rakstīja: “Un taisni Šūberts ir līdz šim pie mums maz pazīstams.” Līdzīgi varēja teikt vēl 21. gadsimta sākumā, kaut arī ilgajā starplaikā dažādu paaudžu latviešu dziedātāji un viņu klavierpartneri veidojuši Šūberta programmas – Pauls Sakss kopā ar Alfrēdu Kalniņu, Leonarda Daine ar Vilmu Cīruli, lai minētu dažus. Noturīgāku atsaucību šie centieni neguva.

Lieliski panākumi toties savulaik bija Šūberta melodiju pārstrādājumam vieglajā mūzikā – dziesmuspēlei Trejmeitiņas Dailes teātrī. “Nāc, paklausies, draudziņ, kā Vīne dzied” pārskanēja Rīgas sabiedrību. Varbūt tieši toreiz, trīsdesmitajos gados, ieviesās nelaimīgais aizspriedums par Šūbertu kā valdzinošu jūsmotāju salonmūzikas laukā.

Liekas, ka Skaistā dzirnavniece Vāgnera zālē veicināja jaunu interesi. Šūberta dziesmas un kamermūzika Rīgas koncertzālēs pēdējos gados vairs nav jāsauc par retumu. Vēl gan varētu sekot izvēlētā repertuāra paplašinājums. Atradumu un jaunatklājumu netrūktu.

Šūberta simfonijas Lielajā Ģildē joprojām ir retums. Četrpadsmit gados (1991–2004) viena otra sastopama ne vairāk kā četru koncertu programmās. Divus no šiem koncertiem vadīja ārzemju viesdiriģenti. Jāpiebilst, ka Liepājas simfoniskā orķestra darbība rāda citu ainu: te jāmin nesenais Šūbertiādes sešu koncertu cikls, kurā ietilpa dažādu žanru darbi, kā arī simfoniskais repertuārs agrākos gados.

19. gadsimta instrumentālās mūzikas formveide lielā mērā pamatojas Vīnes klasicisma un jo sevišķi Bēthovena iedibinātajos un tālāk attīstītajos paraugos. Galvenā loma te ir sonātes formai – muzikālu tēmu dramatiski tvertam pretstatījumam un izstrādājumam. Bēthovena Piektā simfonija ir visplašāk pazīstamais šādas muzikālas uzbūves paraugs un reizē spriegi koncentrētas enerģijas izpaudums.

Piektās simfonijas pirmatskaņojuma gadā Šūberts bija skolas zēns, kura muzikālās dotības strauji atklājās. Viņš sāka komponēt Bēthovena priekšteču, agrā Vīnes klasicisma komponistu garā, kas raksturoja viņa instrumentāldarbus tālākajos desmit gados.

Toties vokālajā mūzikā notika brīnumi. Septiņpadsmit gadu vecumā ģeniālais jauneklis līdztekus citām dziesmām radīja divus leģendārus darbus – Grietiņa pie ratiņa un Meža ķēniņš. Ticami nostāsti pauž, ka šīs pirmreizīgi tēlainu muzikālu motīvu nestās, emocionāli satrauktās un reizē stingri saturētās dziesmas tapušas spējas iedvesmas brīdī. Mūzikas vēsturē pirms tam nav nekā līdzīga. Dziesmu komponists Šūberts agri atrada pats savu ceļu.