Ģenētikas nozīme mūsdienās
Zinātne un tehnoloģijas otrajā gadu tūkstotī mūs pārsteidz ar arvien jauniem atklājumiem, kas gan palīdz cilvēcei un izmirstošajām sugām, gan iznīcina, gan nereti ir pretstatā ar reliģiskajiem un ētiskajiem apsvērumiem.
2006. gada 2. oktobrī Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija paziņoja, ka 2006. gada Nobela prēmijas medicīnā saņēmēji ir divi amerikāņi, kuru nopelni ģenētiskās informācijas nodošanas kontroles fundamentālo mehānismu atklāšanā šūnu līmenī nevarēja palikt nepamanīti.
Endrū Z.Fajers un Kreigs C.Mello veikuši eksperimentus, lai noskaidrotu mehānismus, kā tiek bloķēta bojātu vai kaitīgu gēnu darbība, kas paver ceļu jaunu zāļu izstrādei šādu gēnu kontrolēšanai un ģenētisku slimību apkarošanai. Stenforda universitātes Medicīnas skolas pētnieks Fajers un Masačūsetsas Medicīnas skolas pētnieks Mello savos eksperimentos izmantojuši nematodes, lai noskaidrotu par ribonukleīnskābes (RNS) interferenci dēvēto mehānismu, kas "nomierina" defektīvos gēnus, praktiski tos "izslēdzot".
Daudzu slimību pamatā ir iedzimti neadekvāti darbojošies gēni, tāpēc jaunie atklājumi paver iespējas uz medikamentu, kas selektīvā veidā iedarbotos uz bojātajiem gēniem, izstrādi.
Lai arī šis paņēmiens jau plaši pielietots zinātnē un medicīnā, arī nākotnē tas varētu sniegt jaunas terapijas metodes.
No medicīnas viedokļa šie atklājumi ir īpaši nozīmīgi, jo tas ietekmētu daudzu iedzimtu parādību (hemofilija u.c.) novēršanu. Tādā veidā mēs varētu veidot no iedzimtiem defektiem brīvu cilvēci. Tiktu novērsta arī iespēja, ka veselam cilvēkam varētu piedzimt slims mazulis.
Tikai vai šāda iejaukšanās dabiskās atlases procesā būtu pieļaujama?
Iespējams, ka tas būtu atbalsts pārapdzīvotībai, kas novērojama daudzās vietās pasaulē. Un iespējams, ka šīs ārstēšanas metodes varētu izmantot tikai valstīs ar augstu dzīves līmeni, jo nabadzīgo valstu slimnieki to nevarētu atļauties.
Taču, ja šo metodi ieviestu un turpinātos pārapdzīvotības problēma, resursus ar ģenētikas palīdzību varētu atjaunot.
