Inku civilizācija

Izpētīt Inku civilizacijas vēsturi, kultūru, dzīvi, saimniecību u.c. Uzzināt daudz ko jaunu par šo man pašlaik mazzināmo civilizāciju.

Sākotnēji nelielā inku cilts pakļaujot citas teritorijas savu varu nostiprināja pirmos 100 gadus pēc tās ienākšanas Andu kalnos.

Pastāv arī vairāki pieņēmumi par to no kurienes inki varētu būt nākuši. Inku pirmdzimtene varētu būt senā Francija, Indija vai tikpat iespējams arī Grieķija.

Bija plašas zināšanas astroloģijā, ģeogrāfijā, botānikā, homeopātijā, matemātikā.

Valsts pārvaldei tika pievērsta liela uzmanība. Impērijas divi pārvaldes veidi bija milzīgie bruģētie un kāpņveida ceļu tīkli un mezglu raksts.

Vara bija stingri centralizēta, jo tā piederēja karaliskajai dzimtai.

Valdnieka tituls bija Inka un pastāvēja apziņa, ka valdnieks cēlies no saules dieva. Tāpat kā senās Ēģiptes faraoni arī inka nereti par sievu apņēma māsu, lai saglabātu iespējami tīras dievišķās asinis. Visi valsts augstākie ierēdņi bija inkas radinieki, kuru amati pārgāja mantojumā no tēviem uz dēliem.

Visa inku valsts bija sadalīta četrās provincēs, kuras pārvaldīja inkas tuvākie līdzgaitnieki – vietvalži. Provinces dalījās apgabalos un apgabali sadalījās kopienās. Peru valstī visa zeme bija sapa inkas – saules Dieva pēcteča īpašums, bet to apstrādāja ciema kopienas. Katram ciemam bija savs vecākais, kuru savukārt stingri uzraudzīja valdības ierēdņi, lai nenotiktu valsts likumu pārkāpšana un tiktu izpildīti sodi par pārkāpšanu. Ierēdņu pienākums bija uzskaitīt pārtikas un citas piegādes (tā radās kipa).

Kopumā tauta bija cilšu konfederācija, bet ciltis sastāvēja no klaniem un to priekšgalā stāvēja vecajo padome.

Visas impērijas cilšu ciemu iedzīvotāju saražotos produktus sadalīja trīs daļās – Saules dievam (t.i. priesteriem), otro daļu inkam un valsts vajadzībām, un pēdējā trešdaļa palika pašiem zemkopjiem.

Katrā provincē atradās lielas noliktavas, kurās glabājās gan priesteru, gan valsts vajadzībām atvēlētās daļas krājumi audumi un citi ražojumi, kuri bija paredzēti karaspēka, valsts ierēdņu, priesteru, kā arī visu darba nespējīgo iedzīvotāju – veco un slimo cilvēku, kā arī atraitņu, apgādāšanai.

Valdniekam bija neierobežota vara. Viņam piederēja arī militārā varenība un reliģiskā aura, kas pastiprināja viņa augstāko neierobežoto varu. Kad viņš bija izbraucis no galvaspilsētas, lēmumus viņa vietā pieņēma sieva. Cilvēks, kas uzdrošinājās kritizēt imperatoru tika sodīts ar nāvi.

Valdnieka pienākums bija arī ik pa laikam apceļot valsti un parādīties tautai.

Kopā datējami 14 inku valdnieki. No kuriem pirmais bijis Manko Kapaks, kurš kā jau minēju dibināja Kusko un valdīja 12.gs. sākumā. Nākošais valdnieks bija Sinči Roka. Tam sekojis Ljoke Jupanki ( “ar visiem tikumiem apveltītais”). Tad valdījis Maīta Kapaks, Imka Roka un Jaguārs Vakaks.

Astotais valdnieks bija Virakoča (lielais karavadonis iekaroja citas tautas pielietojot nežēlību un terorismu). Pēc viņa valdīja Pačakuti, kas pazīstams ar to, ka izveidoja inku dinastiju un bija slavenākais no inkiem. Viņš valdīja no 1438 līdz 1471.gadam. Kā arī lai saglabātu informāciju nākamajām paaudzēm viņš nodibināja valsts skolas, kurās informācija bija jāmācās no galvas. Viņš arī izveidoja daudzpakāpju sarežģītu spiegošanas sistēmu un slepenpoliciju, un spiegiem par iegūto informāciju maksāja. Desmitais valdnieks bija Topa Inka (valdīja 1471 – 1493) un pēc viņa Hujana Kapaks (valdīja 1493 – 1525). Šī valdnieka valdīšanas periodā inku impērija sasniedza “ziedu laikus”. Pēc H.K. nāves parādījās divi troņa iekārotāji – pusbrāļi Huaskars un Atahualps. Viņi uzsāka brāļu karu, kurā uzvarēja Atahualps (valdīja 1525 – 1533). Viņu nogalināja pēc Pizaro (spāņu karaspēka vadītāja) pavēles 1533.gadā.