Gēnu terapija un ētika

gēnu terapija – ārstniecības metode, ar kuras palīdzību novērš vai atvieglo iedzimtās slimības vai defektus. 1990. gadā kāda slimnieka ārstēšanā pirmo reizi izmantoja ar gēnu inženieriju iegūtu gēnu.

genofonds – populācijas vai sugas gēnu kopums. Genofondu raksturo noteiktu organisma pazīmi determinējošo gēnu alēļu dažādība un šo alēļu sastopamība populācijā.

gēnu dreifs – ģenētiski automātiskie procesi. Populācijas ģenētiskās struktūras nejaušas pārmaiņas. Gēnu dreifs līdzās dabiskajai izlasei ir viens no evolūcijas faktoriem.

fenotips – organisma pazīmju (īpašību, struktūru, funkciju) kopums. Fenotipa veidošanos nosaka iedzimtības un vides faktoru mijiedabība.

hromosomas – eikariotu šūnu kodolu pavedienveida struktūras, kurās ieslēgta galvenā šūnas ģenētiskā informācija. Hromosomas sastāv no DNS, olbaltumvielām (galvenokārt histoniem), RNS, lipīdiem, fermentiem.

RNS (ribonukleāze) – polinukleotīds, kas sastāv no lineāri polimerizētiem, noteiktā secībā sakārtotiem ribonuleotīdu atlikumiem. RNS ir visās šūnas, daudzos vīrusos. RNS ir nozīme ģenētiskās informācijas realizēšanā.

ribosomas – šūnu organoīdi, kuros notiek olbaltumvielu sintēze. Pēc ķīmiskā sastāva ribosomas ir nukleoproteīdi, kas sastāv no RNS (60 65%) un olbaltumvielām (40 35%).

zigota – šūna, kas rodas dzīvnieku vai augu dzimumvairošanās procesā, saplūstot divu pretēja dzimuma gametām (dzimumšūnām).

/Terminu skaidrojums – Enciklopēdiskā vārdnīca. 2 sējumos. Latvijas enciklopēdiju redakcija. Rīga, 1991/

1883 angļu zinātnieks Fransiss Galtons (Francis Galton), Č. Darvina brālēns, piekritējs teorijai par cilvēka rases uzlabošanu izmantojot speciālu atlasi, ievieš terminu “eigēnika”. Eigēniskā koncepcija sākotnēji tapa XIX gadsimta beigās, par mērķi izvirzot cilvēku intelekta un uzvedības uzlabošanu.1896. gadā Singapūra kļuva par pirmo demokrātisko valsti, kurā pieņemta atklāti eigēniskā politika: šajā valstī augstskolu beigušajām sievietēm bērna piedzimšanas gadījumā ir garantēts algas pielikums, bet precētajām sievietēm bez augstākās izglītības ir iespēja saņemt dotāciju mājas iegādei, ja tās ir ar mieru pēc pirmā vai otrā bērna piedzimšanas sterilizēties.

30. gados Vācijā ideju (iespēju kontrolēt un ar selekcijas palīdzību uzlabot tautas fizisko un psihisko kvalitāti) nelietīgi izmantoja nacistu partija, kas ar to pamatoja veselu cilvēku grupu iznīcināšanu. Taču eigēniku iespējams vērst pret iedzimto ģenētisko nenormālību izplatīšanos, šai nolūkā konsultējot nākamos vecākus

1910 amerikāņu biologs, ģenētiķis Tomass Hants Morgans (Thomas Hunt Morgan) eksperimentāli pamato gēnu lineāro izvietojumu hromosomās, saistības grupu pastāvēšanu, rekombināciju. Formulē hromosomu iedzimtības teoriju.

1926 amerikāņu biologs Hermanis Džozefs Mallers (Hermann Muller) pierāda, ka rentgenstarojums izsauc mutācijas (pētījums uz augļu mušiņām – drozofilām).

1932 A. Haksleja (A. Hyxley) ASV rakstnieka romāns “Brave New World” par gēnu inženieriju

1944 Oswald Avery, Colin MacLeod un Maclyn McCarty pētot pneimokoka baktērijas pierāda, ka DNS nav proteīns (olbaltumviela), bet ir iedzimtības nesējs dzīvajos organismos

1950 angļu ārsts Duglass Bevis (Bewis) noskaidrot augļa un mātes asins Rēzus faktora nesaderību, ievieš testu tā kontrolei

1953 amerikāņu biologs Džeims Votsons (James Watson) un angļu biofiziķis Fransis Kriks (Francis Crick) atklāj DNS struktūras modeli dubultspirāli