Gotiskā arhitektūra

Gotika kā stils raksturojas ar gaismas saspēli, starojuma plūsmu, vieglumu un tieksmi uz augšu tuvāk pie Dieva, izceļot vertikalitāti.

Gotikā raksturīgākais celtnes tips ir pilsētas katedrāle. Sendenī bazilikas 1144.gadā iesvētītā apsīdas daļa kļuva par gotikas arhitektūras pirmo piemēru, kas izraisīja revolūciju visā Rietumeiropas celtniecībā. Kopš tā laika masas arhitektūru, kurā statiskās problēmas centās atrisināt ar milzīgām akmens koncentrācijām, nomainīja karkasa celtniecība. Sienas kļuva tikai par šī karkasa aizpildījumu. Arī ārskats sniedz jaunus iespaidus.

Fasādē arhitekti un tēlnieki koncentrēja ne tikai bagātu ornamentālu dekoru, bet arī daudzas skulptūras.

Pēc simtgadu kara gotika izplatās Anglijā. Angļu gotikas atšķirības: izveido dekoratīvas velves (zvaigžņu, tīklu), iekšpusē dominē vertikālas līnijas. Angļu gotiku vispār dēvē par perpendikulāro gotiku. Vācu gotikai raksturīgas pārsvarā vientorņu baznīcas, piemēram, Ulmas Doms, un divtorņu baznīcas, piemēram, Ķelnes Doms. Itālijā romānika saglabājas visilgāk, gotiku gandrīz nepārņem, bet pārņem dekoratīvos elementus (raksturīgi Venēcijas arhitektūrai). Baznīcas reti kad būvē ar torņiem, parasti ar kupoliem.

Gotika pievērsa lielu uzmanību torņu arhitektūrai gotikas lepnumu. Iepriekšējā romānika nebija skopojusies torņu celšanā, bet gan pārāk izšķērdīgi lietojusi līdzekļus torņu arhitektūrai. Gotikas vertikālisma tieksme saskatīja tornī savu spēcīgāko paudēju, tādēļ torņu arhitektūru gotika, salīdzinot ar romāniku, vēl ievērojami kuplināja. Pēc torņu augšējā nobeiguma izšķir 2 tipus:strupi noslēgtos torņus kas raksturīgi Itālijai(sastopami arī franču un angļu gotikā) un smaili noslēgtos torņus, kas valda vācu gotikā un no tās atkarīgās zemēs.