Gribu draudzeties

Es eju pa meža taku. Zaļie koku zari lūkojas uz mani un dejo līdzi vēja maigās balss izdziedātajai dziesmai. Es apstājos un vēroju. Jā, koki ir laimīgi. Viņi ir laimīgi.

Es dziedu līdzi vējam un attopos blakus zvirbuļiem. Es esmu zvirbulis.

Zvirbulis plivina savus spārnus. Lēni un izteiksmīgi. Apsēžas koka zarā un raugās debesīs. Zvirbuļiem patīk raudzīties debesīs.

Debesīs ir mākoņi. Tie daudz var iemācīt. Tie ir mans iekšējais spēks – mākoņi. Maigi, spēcīgi un pilni ar nebeidzamu sajūsmu par pasauli.

Zvirbulis paceļas spārnos. Mēs lidojam un esam mākoņos.

Baltie mākoņi ieskauj mani savās maigajās plaukstās. Es skatos uz savu planētu no augšas. „Vai tiešām tā ir mana planēta? Debestiņ, cik tā ir laimīga!”

Es redzu jūru. Es aizveru acis un kļūstu par mazu, baltu oli jūras krastā.

Olis ir silts, viņa sirsniņa ir silta, jo mīļā Dieva radītie maigie gaiši zilās jūras viļņi glāsta oli kā mazuli, kas izsalcis pēc mīļuma. Guļot smiltiņās turpat, jūras krastā olis ir laimīgs.

Saules sildītajās smiltiņās ikkatra pēdiņa ir laimīga. Arī manas pēdiņas. Manas pēdiņas ir laimīgas vienmēr.

Metāla rāmis tikai priecājas. Nu tas ir krāšņs. Nu tā saimnieks zinās, ka daba ir atmodusies.