Sēžu istabas kaktiņā un uzmetu aci Tev, iekšēji lūdzot, nu paskaties uz mani...
Redzu tavas kustības, augumu, izskatu, rokas, uzvedību, domas, sāpes, jūtas, vēlmes...
Lūdzu, paskaties uz mani, es arī te esmu un gribu tavu uzmanību...
Lēnām jūtu, Tavas aci vēro mani, pārslīd pāri augumam un apstājas pie acīm...
Neuzdrīkstos paskatīties uz Tevi, bet Tu nenovērsies, iegrimis domās un vēlmēs...
Jūtu, Tu tuvojies, lēnām uzmanīgi, veltot skatienu apkārtējiem, ērti iekārtojies man blakus...
Vietas ir maz, Tu man piespiedies cieši klāt...
Ir auksts, bet segu ir maz...
Tava galva atrodas uz spilvena, man blakus...
Tavas acis ir pievērstas televizoram, bet es jūtu Tavu elpu uz mana kakla...
Ir tik labi, tik silti, tik jauki...
Gribu, lai Tu neaizej, paliec man blakus, bet zinu, drīz Tu iesi...
Ļaujos domām un cerībām, kaut zinu kā rīt sāpēs, dziļi sāpēs...
Acis ciet, Tev šķiet esmu aizmigusi, Tava roka atrodas uz manējās...
Tu saproti, es guļu, Tu lēnām pieliecies pie manas auss...
Un atraujies no manis, lēnām izejot no istabas, bet Tavas acis nepamet mani...
Zinam tas nav iespējams, un nebūs iespējams, kaut arī ļoti vēlamies...
