H Ibsens - Pers Gints

Pērs Gints – sapņotājs un dzejiska dvēsele, kas apkārtējiem – vienkāršajiem uz reālās pasaules orientētajiem cilvēkiem, nav saprotama – visas kādreiz dzirdētās teikas, pasakas un nostāstus izdzīvo kā pats savu dzīvi. Viņam nav striktas robežas starp reālo un sapņu pasauli. Viņš prot savus sapņus, neizdzīvotos piedzīvojumus tik reāli atstāstīt, ka apkārtējiem cits nekas neatliek, kā vien noticēt. Piemēram, Pēra Ginta māte Oze zina, ka viņam patīk stāstīt visādus nereālus notikumus un piedzīvojumus, kuriem nav iespējams ticēt un kuriem viņa arī netic, taču pietiek tik Pēram Gintam sākt stāstīt kādu no saviem piedzīvojumiem, ka Oze sākumā gan tam netic, bet jo stāsts kļūst satraucošāks, jo Ozes domas mainās – viņa tic ikvienam Pēra Ginta vārdam, jo stāstījums ir tik aizraujošs, ka tam vienkārši nākas noticēt.

Protams, sava nozīme ir arī paša stāstītāja – Pēra Ginta – personībai un spējai iespaidot klausītāju. Ja Pērs Gints pats neticētu tam, ko stāsta, tad arī apkārtējiem būtu grūti tam noticēt. Jo vairāk stāstītājs ieliek kādā stāstā savu dvēseli, jūtas un domas, jo lielāka iespējamība, ka citi šim stāstam noticēs un pat pieņems to kā notikušu faktu.

Katrs sapnis (sapnis par troļļu princesi un viņas tēva piedāvāto karaļvalsti) pašam Pēram Gintam šķiet tik reāls, ka pat pamostoties šie sapņi turpina vajāt viņu visu mūžu. Taču reālajā dzīvē nav nekā tāda, kas spētu Pēra Ginta domas, sapņus un jūtas saistīt uz ilgāku laiku.

Arī dzīvojot bagātajā, visas pasaules pilsoņu valstī Amerikā, Pēra Ginta sapņi nemainās. Sapņi ir saglabājušies, lai gan pats Pērs Gints ir cits cilvēks. Sapņi ir tie, kas Pēram Gintam ļauj saglabāt viņa patību cauri visiem šiem svešumā pavadītajiem gadiem.