H Ibsens

H.Ibsens ir viena no izcilākajām personībām norvēģu un visas skandināvu literatūras vēsturē. Iespējams, ka neviens cits Norvēģijas rakstnieks starptautiskā mērogā nav izpelnījies tādu ievērību un ar saviem darbiem atstājis tik būtisku ietekmi modernās literatūras veidošanās procesā.

H.Ibsens ir viens no nozīmīgākajiem19.gs otrās puses dramatiķiem. 19.gs nogalē, kad autors pievēršas modernās sabiedrības problēmu nesaudzīgam atspoguļojumam, modificējot arī drāmas stilistiku, viņa daiļrade iezīmējas pavērsienu drāmas vēsture. Zviedru kritiķis M.Lamms nodēvējis Ibsenu par modernās drāmas Romu, uz kuru un no kura ved visi drāmas attīstības ceļi.

Būtiskākās robežas Ibsena mākslas attīstībā iezīmē viņa drāmu „Brands” un „Pērs Gints” panākumi, sadzīves drāmas „Sabiedrības balsti” un „Leļļu nams” un pāreja uz simbolisma elementu plašāku izmantojumu 80. gadu otrajā pusē un 90.gados.

No Darba Brīvajās stundās Grimstadē uzrakstīta H. Ibstena pirmā luga – drāma „Katilīna”. Tas ir savdabīgs notikums Norvēģu literatūrā, jo vairākus gadus pirms šī darba publikācijas nav tikusi nodrukāta neviena luga. „Katilina” atklāj ne tikai divdesmitgadīga jaunekļa interesi par vēstures notikumiem, bet arī vēlēšanos izteikt savu attieksmi pret aktuālajiem notikumiem Eiropā, sociālajām revolūcijām 1848.un 1849.g, kam Grimstadē, protams, ir visai attāla atbalss.

Jau pirmajā darbā redzama Ibsena darbiem allaž raksturīgā tendence spilgti izcelt galveno varoni, kura personībā cīnās pretrunīgas domas un kaislības.

1850.g Ibsens ierodas Kristiānijā, kur gatavojas iestājeksāmeniem universitātē. Dažas dienas pirms viņa ierašanās Norvēģijas galvaspilsētā ar Ibsena draugu pūlēm publicēto drāmu „Katelīna” kritika novērtē atzinīgi. Taču plašāka publika lugu faktiski neievēro, un pirmo reizi tā izrādīta tikai 1881.g. Viens no iemesliem ir pietiekami sarežģīta tēlu sistēma.

Ibsena pirmā luga atrodas it kā savrup; seko virkne darbu, kuros daudz tiešāku iespaidu atstājusi rēķināšanās ar publikas vēlmēm un aktuālajām tēmām. Ibsena 19.gs 50.g dramaturģijā visai uzskatāmi vērojamas divas tendences: no vienas puses, sekošana mītam par norvēģu nācijas varenību un lepnumu senatnē, kas vispirms tiek saistīts ar vikingu laikmetu; no otras, pagātnes viela tiek ietērpta 19.gs dramaturģijā iecienītajā t.s labi veidotās lugas formā, rūpējoties par efektīgu intrigu savērpumu. Šī kombinācija Ibsenam atklāj būtiskus ierosmes avotus.

Kristiānijā Ibsens uzraksta drāmu „Varoņu kapukalns”, kurā viņš pirmo reizi risinājis ar Norvēģijas vēsturi saistītu tēmu, kā arī skāris savā mākslā vēlāk tik būtisko ziemeļu un dienvidu pretstatījumu. Tas ir arī rakstnieka pirmais mēģinājums iezīmēt divu dažādu laikmetu un ideoloģiju vikingu morāles un kristietības atšķirību. Drāmas pirmizrāde ir Kristiānijas teātrī 1850.g 26. septembrī, un tā ir Ibsena pirmā izrādītā luga.

1851.g viņš satiekas ar pazīstamo piānistu Ūli Bullu, pēc kura iniciatīvas 1850.gnodibināts pirmais norvēģu teātris Norvēģijas rietumu piekrastes pilsētā Bergenē. Bulls uzaicina Ibsenu par šī teātra skatuves instruktoru un dramaturgu, un 1851.g oktobrī rakstnieks pārceļas uz Bergeni. Šī izvēle lielā mērā nosaka viņa tālāko radošo likteni. Bergenē un vēlāk Kristiānijā Ibsens kā teātra instruktors nostrādā vairāk kā desmit gadu, un tieši te arī likti pamati viņa izpratnei par dramaturģiska darba uzbūves pamatlikumiem.