Iekšējais bērns

“Jau kopš paša laika sākuma Zemei un visiem tās iedzīvotājiem ir piemitusi liela problēma. Varētu pat teikt, ka šī problēma ir cēlonis jebkurai citai problēmai, kas jebkad pastāvējusi. Problēma ir tāda, ka pēdējos 10,000 gadus cilvēce ir... diezgan nelaimīga. Vairums ir pārliecināti, ka mēs izdarījām lielu kļūdu, nokāpjot no kokiem. Daži pat saka, ka nekad nevajadzēja pamest ūdeņus.” Apmēram šādi autors Douglas Adams ievada savu kosmiski populāro romānu The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy, kas neapšaubāmi ir vislabākā grāmata, kāda jebkad izdota šajā Saules sistēmā.

Taču šeit ir rūgta patiesība. Kas tad liek cilvēcei justies nelaimīgai? Visbiežāk to izraisa satraucošā bezjēdzīgas eksistences sajūta vai vienkārši mērķa trūkums dzīvē. Cilvēka prātā ir kopš paša sākuma ir iekodēts uzdevums, tāda kā konstanta misija meklēt jēgu, iemeslu un attaisnojumu savai eksistencei. Protams, lielākā daļa to nekad tā arī neatrod. Tas, savukārt, rada saspīlējumu un spriedzi, bet spriedze ir radošās domas lielākais ienaidnieks.

Lai definētu “radošumu” (creativity), ir jāaplūko prāts un tā darbības mehānismi. Visi mēs zinām, ka prātam ir divi līmeņi. Pirmais ir apzinātais, racionālais tas, kurš atbild par prātošanu, domāšanu un problēmu risināšanu. Otrs slēpjas zem pirmā un ir neapzinātais (zemapziņa), un tieši šī telpa ir atbildīga par visām it kā neizskaidrojamajām lietām, kas notiek mums galvā. Vienkārši sakot viena prāta daļa ir “ko tu domā” un otra daļa ir “ko tu jūti”. Galvenais iemesls tam, ka cilvēki jūtas nepiepildīti, bez mērķa un neapmierināti, ir tas, ka šīs abas daļas jeb puses ir konstantā konflikta situācijā un abas cīnās par savu pastāvēšanu. Racionālais prāts gandrīz jebkurā konflikta situācijā uzvar, jo vienkārši ir stiprāks un tam ir lielāka kontrole par tevi.