Ieskats M Zālītes dzejā

M.Zālīte tagad ir labi pazīstama un tautā iemīļota dzejniece, dramaturģe, esejiste. Viņa ir autoritāti un cieņu iemantojusi spilgta sabiedriska darbiniece.

Krājumos ir ļoti daudz pārdomu un dzejnieces domu gājiens. M.Zālītei nopietnā skatījumā, izmantojot arī nenopietnus un trāgu ironiju.

Māra Zālīte uztver un savā dzejā ienes to, kas viņas zemei un tautai ir nozīmīgs. No visa dzejoļu krājumiem izriet aicinājums saprast to ko nesapratāt nesen...

M.Zālītei dzeja ir dīkdienas žanrs. Viņas prāts uz dzeju nesas tikai tad, kad īsti nav ko darīt, kad kaut kas urda, kad kaut kas nomāc. Viņa nezin no kurienes parādās kaut kādas rindas, kaut kas ieviļņojas, un tad rodas dzeja. Mazam dzejolim vajag ļoti lielu telpu.

Viņa ir viena no tām, kas var apzvērēt, ka iedvesma eksistē kā reāls psiholoģisks stāvoklis un ka rakstīt bez iedvesmas ir elles mocības. Bet arī labi zin, ka iedvesmu var sasniegt. M.Zālītes teiktais: „Ja tu esi apsolījis uzrakstīt teātrim lugu līdz 1.septembrim, tu nevari gaidīt, kad tev pēkšņi Dievs no debesīm nosūtīs gatavu lugu un tev vajadzēs tikai pierakstīt, kā notiek ar dzejoļiem. Jāpacīnās. Pēkšņi kaut kas uzlec uz ekrāna. Tad no šī nejaušības elementa, kas tev pašam liek atdzīvoties, rodas iedvesma. Tad arī rodas cerība, ka tajā dvēseles stāvoklī tu vari tiešām kaut ko rādīt”. Viņiem vienmēr vajag lielāku brīvību, nekā viņai pašlaik, lai varētu rakstīt dzeju. Lai nesaistītu nekādi termiņi, lai viņa nezinātu ko darīt, parīt vai arī nē!

Tā M.Zālīte teikusi redektorei Undīnei Adamaite no „Kultūras Diena” Laikraksta „Diena” pielikums Nr.7

• Manuprāt lai uzrakstītu dzeju vajag mācēt ieskatīties sevī un izpaust to uz āru ar lieliem burtu izteikumiem!

Sākumsposma dzejoļi apkopoti 1977. gadā gr. „Vakar zaļajā zālē”. Sarakstītos dzejoļus aptver ar gaišiem akordiem, ar prieku par zaļās zāles svaigumu un mulsu izbrīnu par to, ka viņas labā roka aizgāja rakstīt, aizgāja pasaulē smejot. Un tur pat blakus kā brīdinājuma piesitiens vārdi zāles, sāpes, kuras pirmo reizi ieraudzīs bērns, kas vakara zaļajā zālē ir spēlējies. Tās ir cilvēciskas izjūtas, skaskaroties ar skarbo realitāti, kas aizvij tūkstošiem smagu jautājumu „Kapēc”?

Manuprāt,viena no lielākajām vērtībām ir tajā valdošais pārdzīvojuma efekts, sveigums un patiesīgums. Dzejā elpo jauna dvēsele, kas tiecas pretī dzīvei kā brīnumam un izsijā caur sevi cerības un vilšanos un vērtīgākais paliek.

Poētiski tēlota jaunā cilvēka liriskās varones sastapšanās ar dabu, kur egle mani kā cāli/zem saviem spārniem lolo/zars skūpsta plecu pie dīķa kā atmiņas/ aizaugušā /neaizmirstulīte. Neparastu metaforu un salīdzinājumu, kas trāpīgi raksturo tēloto parādību, zem saules karstajiem pirkstiem pļavas zaļajā klaviatūrā iedegas gundegas u.c.

Manuprāt, dzejniecei raksturīgs paņēmiens konkrēti izteikt parādību, kas palīdz izcelt īpašu tēlu. Piem. Gaisma nostājas pret tumsu, diena pret nakti , klusums pret troksni.