Es un Eduarda Veidenbauma dzeja

Manuprāt, E. Veidenbaums ir apbrīnojams cilvēks. Viņš savā dzejā runā par reālām lietām, kuras mēs ikdienā aizmirstam , tādējādi sākot domāt ,ka pasaulē mums nav vietas. Viņš it kā mums noņem skaisto, trauslo plīvuru no acīm un tā vietā raksta par taisnību, par lieto patieso būtību. Varētu domāt, ka dzīves rūgtums, un viņa nolemtais liktenis ir iedragājis viņa pašapziņu tādā mērā, ka viņš sācis rakstīt tik atklāti, nedomājot par to, ko cilvēki teiks par viņa rakstības stilu, jo dzejnieks vēlējies visai pasaulei izkliegt savu sāpi par pasaulē valdošo kārtību un netaisnību. Šķiet E. Veidenbaums ir centies attēlot tā brīža notikumus, un pārdzīvojumus, un rūgto patiesību, kas norisinājās laikā, kad viņš dzīvoja. Bet ir viena būtiska lieta, kuru es jau pieminēju, ka viņš ir dzejnieks, kurš neizpušķo dzīves īstenību. Nav izmantojis mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, lai paspilgtinātu kādu konkrētu notikumu. Viņa dzeja ir pilnībā brīva no tolaik izplatītajiem dzejoļiem par nelaimīgu mīlestību, zaudēto paradīzi. Tajā ir daudz pesimisma un bezcerības, kas mums it kā liek novērsties no viņa, bet tajā pašā laikā tā mūs uzrunā, jo skar mums visiem tik svarīgo dzīves jēgas jautājumu. Manuprāt, tieši šie bija noteicoši iemesli kāpēc E. Veidenbaums tagad ir kļuvis par vienu no maniem mīļākajiem dzejniekiem.