Imanta ziedona epifanija

Saule. Šodien ir saule. Šodien kalni ir pilni slēpotājiem. Es to redzu griestos. Griesti, kad es guļu, man ir liels ekrāns. Tur ir rīta bērzi baltā staltumā. Vēl, saullēkta salā sprāgstot, sprakšķ sētu stabi, un gaiss ir violets, oranžs un rožains. Tā ir mana zeme. Brīnišķīga savā rīta sarmā, kad visa diena vēl priekšā, zaķu pēdām un baltām lidmašīnu švīkām debesīs.

Griesti ir mans platekrāns, mans Palladiums, pie kura negrūstās un nemīcās īgni, noguruši ļaudis. Tikai zaķa pēdas sniegā un slēpju vientuļā stiga. Tur ir mājas zemiem, apsnigušiem jumtiem un saule.

Telefons ir mana koncertzāle. Kad viņš zvana, es klausuli neceļu. Es tāpat ar viņu runājos.

— Vai tu zini, vecajās mājās jūras krastā mežrozes zied? Visa māja vienās mežrozēs.

Pļava pilna ziedošām jāņuzālēm. Un aiz tās maza birztala, stāvs krasts un liela jūra.

Tagad vajadzētu paceltu klausuli un teikt, ka es braukšu. Bet es laikam nebraukšu. Nebraukšu. «Bezgribas cilvēkiem nav ne individuālas, ne sabiedriskas vērtības. Netiek viņš uz priekšu ne privātā, ne sabiedriskā dzīvē.»

«Privātā dzīvē tāds cilvēks daudz fantazē, domā, skumst un zūdās, bet neķeras pie darba.»

Atkal zvana telefons. Nu tas vairs nav manas pasaules lokators. Ar atbaidošu riebeklību tas pasludinās man pienākumu. Es jau...