Imants Ziedonis

Tā saka dzejniece Māra Zālīte vienā no saviem dzejoļiem. Man šīs rindas liek vienlaicīgi domāt gan par dzejnieka dzīves uzdevumu un vērtību, gan par to darbu, kāds dzejniekam jāiegulda. Man liekas, ka arī Imants Ziedonis savu dzīvi ir veidojis tā, ka tā no viņa nekā vairs neprasa. Viņš prot no dzīves ņemt, ņemot gūt sev, spēt atdot. Tā ir liela māksla. Savos darbos viņš ieliek visu savu sirdi, savu spēku, sevi nemaz nesaudzēdams.

Man Imants Ziedonis pienāk vistuvāk ar savām “krāsainajām pasakām”. Man liekas, ka šīs pasakas ir jāizlasa visiem, jo tās palīdz atklāt cilvēkam pašam sevi, nojaust savu vietu pasaulē. Krāsainās pasakas man nemaz neliekas kā pasakas, bet vairāk atgādina dzīvi, realitāti. Pirmoreiz es viņas izlasīju, kad gāju kādā piektajā klasē. Tad man likās, ka viss, pasaulē ir krāsās tērpts zaļš, zils, sarkans, dzeltens, lillā. Man šķita, ka nav nekā melna. Tikai vēlāk es sapratu, ka ir arī melnais pasaulē, un no tā nevar neviens izbēgt. Vai mēs paši neesam mazi un melni lielajā pasaulē? Es uzdevu sev šo jautājumu un nepratu uz to atbildēt. Katrai krāsai ir sava nozīme cilvēka dzīvē, un man šķiet, ka vislabāk krāsas mums atklāj tieši Imants Ziedonis. Man viņš lika saprast, ka, lai sasniegtu balto, ir jāiziet cauri melnajam. Bet vai pa vidu nav pelēkais? Imants Ziedonis ir pratis nokrāsot dzīvi atsevišķās krāsās, un mēs to nemaz nepamanam, ka kādas krāsas trūkst. Viss šķiet tik dabisks.

Man vistuvākā ir Imanta Ziedoņa liriskā dzeja. Viņš raksta saprotami vieglā valodā, skaistiem vārdiem. Viņa mīlas lirika liek man vairāk saprast, kas ir mīlestība. Vai tas nav brīnišķīgi, ka uz brīdi varu sajust sevi vienlīdz vienādu ar visu savu apkārtni? Tas liek straujāk ritēt asinīm, straujāk pukstēt sirdij: