Impresionisms: mākslas un mūzikas stils (19. gs. beigas)
Rietumeiropas 19. gs. 2. puses vēlīnā romantisma mūzika aptver ļoti plašu izteiksmes diapazonu: no trausli izsmalcinātām instrumentālām miniatūrām līdz operām un simfonijām ar tēlu asiem konfliktiem, dramatiskām sadursmēm. No šīm romantisma mākslas galējībām izaug divi jauni mūzikas stili – impresionisms (19.gs 90. gadi – 20. gs sākums) un ekspresionisms (20. gs 90. gadi 20.gs pirmais ceturksnis). Šie stili rada spilgtus, savam laikam raksturīgus darbus un būtiski ietekmē arī tālākā gadsimta mūzikas gaitu.
1874. gadā kādā Parīzes salonā ir sarīkota jaunu mākslinieku darbu izstāde. Gleznu vidū ir Kloda Monē darbs ”Iespaids. Saullēkts”, kurā attēlots rīta miglā tīts ostas skats. Kāds kritiķis, ironizējot par šiem – viņaprāt – jaunajiem nemākuļiem, kuri neprot kārtīgi gleznot, bet spēj tikai pavirši uztriept uz audekla savus redzējumus, visas gleznas nievājoši nosauc par impresijām. Tomēr notiek citādi nekā viņš domājis. Drīz vien K. Monē un viņa draugi paši pieņem šo vārdu un nosauc sevi par impresionistiem. Tieši tāpēc, ka vārds ”impresija” izsaka to, kas viņiem šķiet vissvarīgākais: attēlot lietas un parādības nevis tādas, kādām tām ”vajadzētu būt” saskaņā ar vispārējo pieņēmumu un akadēmiskās mākslas likumiem, bet attēlot tā, ”kā es tās redzu” šajā konkrētajā vietā, vidē, apgaismojumā.
Akadēmiskā glezniecība, piemēram, māca, ka vienmēr vajag lietot maigu, pakāpenisku ēnojumu, ka ēnas vienmēr ir pelēkas vai melnas, ka katrai lietai ir sava noteikta forma un krāsa. Jaunie mākslinieki ievēro, ka vienmēr tas tā vis nav. Viņi redz, ka brīvā dabā, saules gaismā, kur ikkatrs priekšmets atstaro cits cita krāsu, ēnas ir krāsainas, spilgti apgaismotās virsmas reizēm ēnojumu vispār zaudē, ķermeņu kontūras izplūst.
Jaunais glezniecības veids, kura spilgtākie pārstāvji tēlotājmākslā ir Eduārs Manē, Klods Monē, Kamils Pisaro, Ogists Reunārs, Edgars Degā, ļoti ieinteresē franču komponistu Klodu Ašilu Debisī (1862. 1918), kurš kļūst par muzikālā impresionisma aizsācēju.
