Indiešu filozofija

Vai pastāv indiešu filozofijas atšķirība, piemēram, no indiešu reliģijas? Kas pieder vai nepieder pie indiešu filozofijas? Kad tā sākās? Šādi un līdzīgi jautājumi saistās ar diviem pamatjautājumiem: pirmkārt, ko mēs saprotam ar jēdzienu “filozofija”, un, otrkārt, kādas ir filozofijas attiecības ar kultūru. Runāt par filozofiju nozīmē būt skaidrībā par tās jēdzienu. Lai šim jēdzienam būtu kāda nozīme, tam ir nepieciešams savs noteikts raksturs. Runāt par indiešu filozofiju (salīdzinājumā, piemēram, ar ķīniešu, arābu, latviešu filozofijām) nozīmē būt skaidrībā par to, kā filozofija ir saistīta ar kādas tautas vai tautu (civilizācijas) kultūru. Mēs nerunājam, vismaz Jauno laiku periodā, par latviešu ķīmiju, krievu matemātiku utt. Mēs uzskatām, ka šīs zināšanu nozares ir universālas. Bet kā ar filozofiju? Ja filozofija, tāpat kā reliģija vai māksla, ir citādā situācijā, tad kādas ir attiecības ar kādu noteikto kultūru. Citiem vārdiem, kas ir tas, kas attaisno uzskatu, ka eksistē kāda īpaša “indiešu” filozofija? Nav noslēpums, ka šajā ziņā ir bijuši nopietni iebildumi tieši no vairākiem filozofiem, kas darbojas Indijā un kas uzsvēruši, ka viņi nav un arī negrib būt indiešu filozofi, bet gan filozofi vispār (līdzīgu situāciju mēs redzam arī Āfrikā).

Bet tieši sakarā ar šiem pamatjautājumiem rodas nopietnas problēmas. Filozofija ir pamatos grieķu, t.i., eiropiešu – rietumnieku, kultūras jēdziens, kas savu saturu ir lielā mērā ieguvis grieķu un helēnisma kultūras ietvaros. Tie ir grieķu domātāji, īpaši Sokrāts, Platons un Aristotelis, kas ar savu darbību, ievirzi un domāšanu dod filozofijai zināmu noteiktu saturu. Viņu pieejas ietvaros “gudrības mīlestība” kļūst atšķirīga no citām cilvēka domāšanas un rīcības formām, no citiem uzskatiem, piemēram, no tiem, kurus sniedz reliģija, drāma un vēlāk zinātne. Īpaši kristīgās ticības izplatīšanās Rietumu pasaulē veicināja filozofijas atšķiršanu no reliģijas. Filozofija nāca no Atēnām, bet reliģija no Jeruzalemes.

Indijā, tāpat kā Ķīnā, apstākļi ir citādi. Tāds filozofijas jēdziens, kāds tas parādās Rietumu literatūrā, Indijā ir svešs. “Gudrības mīlestība” kā īpašs apzīmējums sanskritā un no sanskrita atvasinātās valodās neparādās. Modernajās indiešu valodās šo vārdu lieto kā aizguvumu no Rietumiem, un tad parasti tam līdzi nāk Rietumu definīcijas. Atrast tam daudzmaz precīzus analogus indiešu valodās nav viegli. Tas viss izraisa nopietnu jautājumu, vai mēs varam (un cik lielā mērā) filozofiju ar tās izteikti rietumnieciskajām kategorijām izmantot indiešu domāšanas un šīs domāšanas tradīciju analīzei.

Jautājums ir būtisks, jo indiešu domāšanas vēsturiskā attīstība ir gājusi citu ceļu nekā Rietumu filozofija un “gudrība” ir nākusi un vairojusies citā veidā. Rietumos filozofija ir attīstījusies atšķirīgi no literāriem un reliģiskiem uzskatiem par pasauli. Grieķijā parādās jauna tipa “gudrie”, kas meklē jauna veida “racionālus” un “dabiskus” visu lietu un parādību izskaidrojumus, turpretī Indijā tas, ko rietumnieki apzīmē par filozofisku gudrību, pamazām veidojas galvenokārt kā jauna reliģiskās dzīves izpratne un cilvēka orientācija iepretim pasaulei.