Viduslaiku filozofija

Viduslaiku filosofija ir filosofija, kas attīstījusies un eksistējusi kristietiskās kultūras attīstības periodā – tas ir 5. – 15. gs. Viduslaiku filosofijas attīstība bija cieši saistīta baznīcu, tā sakņojas Svētajos Rakstos un kristietisko teologu darbos. Tomēr jēdziens “viduslaiku filosofija” nav identisks jēdzienam “kristietiskā filosofija”, jo kristietiskā filosofija nebeidzas ar viduslaikiem. Šajā laikā rodas un pastāv garīguma formas, kas šo laikmetu padara atšķirīgu no Antīkās un Renesanses laika kultūras. Spožākais šī virziena pārstāvis bijis sv. Augustīns, kurš viens no pirmajiem Eiropas filosofijas vēsturē attīstījis padziļinātu skatījumu uz cilvēka iekšējo pieredzi, parādījis cilvēku kā iracionālu un emocionālu būtni, kas laimi rod Dievā.

Svarīga viduslaiku sastāvdaļa bija dogmas. Dogmai ir raksturīga iezīme, ka tā neprasa racionālu skaidrojumu, tā vienkārši jāpieņem. Tāpat kā baznīca veido vienotu hierarhisku sistēmu, arī mācībai par to jābūt saskaņā ar kristīgo baznīcu un jākalpo tai. Viduslaiku filosofijā lielākā loma ir diviem strāvojumiem sholastiskajā domā – reālismam un nominālismam. Reālisma pamatā ir uzskats, ka visu esošo lietu un parādību pamatā ir idejas, kas pastāv Dieva prātā. Nominālisti vispārējos jēdzienus uzskata par apzīmējumiem un vispārinājumiem, kurus lietām piedēvējis cilvēks. Kā pretstats racionāli orientētiem strāvojumiem viduslaiku filosofijā radies misticisms.