Itālija: valsts vēsture un kultūra

Itālija – mūžam pievilcīga, klasiska, visā pasaulē neparasti populāra tūrisma valsts, pārsvarā kalnaina zeme, izņemot Po upes līdzenumu Emīlijas Romaņjas reģionā, un tā stiepjas no Alpiem līdz Vidusjūras centrālajai daļai. Tai pieder Sicīlija, Sardīnija, Toskānas arhipelāgs, Lipāru, Egadu, Poncas salas un daudz sīku salu. Šī valsts sastāv no 20 reģioniem: Abruci, Apūlijas, Bazilikatas, Emīlijas Romanjas, Friuli Venēcijas Džūlijas, Kalabrijas, Kampānijas, Lacijas, Ligūrijas, Lombardijas, Markes, Molizes, Pjemontas, Sardīnijas, Sicīlijas, Toksānas, Trentīnas Altoadidžes, Umbrijas, Valledaostas un Venetas, savukārt reģioni ir iedalīti provincēs. Itālijas pussalā atrodas vēl divas citas neatkarīgas valstis Vatikāna Pilsētvalsts Romā un Sanmarīno Republika. Itālijai ir divpalātu parlaments, ko veido augšpalātas Senāts (Senato della Repubblica) un Deputātu palāta (Camera dei Deputati). Vēlēšanas notiek ik pēc pieciem gadiem. Itālijas galvaspilsēta ir Roma. Valsts iekārta ir parlamentāra unitāra republika. Tagadējā konstitūcija pieņemta 1947. gada 1. janvārī. Valsts galva ir prezidents, ko uz 7 gadiem ievēl parlamenta abu palātu un reģionu pārstāvju kopējā sēdē, atklāti balsojot. Pašlaik tas ir Džordžio Napolitāno. Itālijas platība ir 301323 km². Tās iedzīvotāju skaits ir aptuveni 57 miljoni, bet blīvums – 197/km². Šīs valsts oficiālā valoda ir itāļu valoda (ir arī vācu, franču, sardu, ladīnu un friuliešu valoda), bet naudas vienība – eiro. 90% itāļu ir katoļi, bet pārējie 10% pieder pie citām ticībām.

Itālija atrodas Eiropas dienvidos Apenīnu pussalā. To apskalo Atlantijas okeāns (piecas jūras rietumos Ligūrijas un Tirēnu jūra, austrumos Adrijas jūra, dienvidos Jonijas un Vidusjūra). Itālija Ziemeļos robežojas ar Šveici un Austriju, ziemeļrietumos ar Franciju, austrumos ar Slovēniju. Krasta līnija maz izrobota, lielākie līči: Dženovas, Venēcijas, Tarantas un Neapoles līcis.

Šīs valsts derīgie izrakteņi ir: svina un cinka rūda, boksīti, sērs, pirīts, dzīvsudraba rūda, būvmateriālu izejvielas (marmors, ģipšakmens, vulkāniskais tufs, merģelis, granīts, gneiss), nedaudz akmeņogļu, brūnogļu, naftas un dabasgāzes. Ivērojami hidroenerģētiskie resursi. Minerālūdeņu un karstie avoti (galvenokārt Romas apkaimē un Venēcijas alpos).

Ziemeļu daļā ir blīvs upju tīkls, kur tek Itālijas lielākā upe Po (kuģojama) ar pietekām Adu, Oljo, Tanāru.