Protorenesanse Itālijā: jaunu mākslas ideju pirmsākumi
13. un 14. gadsimtā itāļu meistari vēl darbojās Bizantijas un gotikas mākslas iespaidā, tomēr viņu darbībā jau vērojama tiekšanās pēc iepriekšējo tradīciju mākslā izvērtēšanas un uzlabošanas, jauninājumu ieviešanas. Mākslinieku, kas savos darbos pauda jaunas tendences, gan vēl bija ļoti maz, tomēr tieši viņi noteica renesanses mākslas attīstību divos turpmākajos gadsimtos. Mākslas vēsturē īpaši tiek izcelti divi no šiem drosmīgajiem novatoriem: tēlnieks Nikolo Pizāno un gleznotājs Džoto di Bondone.
Mākslas vēsturē parasts ar Džoto (pilnā vārdā Džoto di Bondone, 1267 1337) darbības aprakstu sākt jaunu lappusi glezniecības attīstībā, un tas ir pilnīgi pareizi, jo Florences meistara novatoriskās idejas pārņēma visi nākamie gleznotāji, kas nāca aiz viņa. Džoto jau bija protorenesanses laikmetam tipisks mākslinieks, jo reizē pievērsās arhitektūrai, tēlniecībai un dzejai, tomēr vislielāko ieguldījumu atstāja glezniecībā.
Visslavenākie Džoto darbi ir sienas gleznojumi freskas Padujas Arēnas kapelā (1302 1305), kas saglabājušās līdz pat mūsdienām. Nelielajā Arēnas kapelā tika radīts trīsdesmit astoņu fresku cikls, kurā atainoti notikumi no Sv. Marijas un Kristus dzīves. Pie ieejas vienu sienu klāj "Pastarās tiesas aina", tai iepretim izvietots "Pasludināšanas" skats, bet pārējie notikumi atainoti freskās, kas trijās joslās klāj kapelas sānsienas. Atšķirībā no iepriekšējā laika līdzīgu sižetu mākslas darbiem, Džoto gleznojumos nav izsmalcinātu detaļu, zīmējums ir skaidrs un precīzs, žesti izteiksmīgi un to visu vēl papildina plastisks formas modelējums. Džoto pilnīgi atmetis Bizantijas mākslai tipisko stilizāciju, gotikai raksturīgo figūru stāju uz pirkstgaliem un pievērsās stabilitātes un materialitātes principu apguvei.
