J Ezeriņa noveles

Grāfs ir pārāk lepns un pašpārliecināts, ka nemaz neuzklausa Zvanupu, kad viņš saka, ka ar torņa uzrakstu kaut kas nav kārtībā. Tā nu, kad viss ir pabeigts un uzraksts lielajās svinībās sāk parādīties , izrādās, ka tur plānotā uzraksta vietā rakstīts lādējums

Man šī novele šķita neparasta ar torņa uzrakstu un cilvēku attieksmi vienam pret otru. Patika noveles sākumā paustā atziņa starp rindām, ka no augšas uz leju skatoties nevar atšķirt kungus no kučieriem un samēri un attiecības atgūst savu īsto vērtību.

Dāma ir ļoti izvēlīga attiecībā uz pretējo dzimumu, tāpēc nav dzīvē spējusi atrast īsto. Pielūdzēju viņai netrūkst, taču tādu kā gribētos nav. Šo problēmu viņa mēģina atrisināt kādā masku ballē, kur visi tērpušies maskās. Viņa grib atrast īsto nevis pēc vizuālā tēla un pievilcības, bet cenšoties saskatīt iekšējo būtību.

Šķiet, ka viņa beidzot satikusi savu sapņu vīrieti – tik tempermentālu, vaļīgu, karstasinīgu... Šķiet beidzot būs laimīga, taču izrādās, ka šis ideālais vīrietis ir nekas vairāk, kā dresēts īsts cirkus mērkaķis.

Interesanta novele, bet liekas nereāla situācija, jo domāju, ka dzīvē cilvēks spētu atšķirt cilvēku no mērkaķa

Tēva nesaskaņas ar paša dēlu, jo dēls ir pievērsies nabadzīgajiem. Tēvs necieš nabadzīgus cilvēkus – uz tiem viņš skatās „no augšas” visai nicinošā tonī. Tēvs savu rīcību cenšas attaisnot, bet dēlu noniecināt. Tēvs ir it kā bez vainas un tajā, kas noticis ar dēlu, vaino tikai viņu un savas augstprātības dēļ dēlu pat neatzīst un padzen no mājām.

Tēvu sajūsmina pa logu dzirdamās skaistās leijerkastes skaņas. Viņš pasviež tās spēlmanim pat rubuli, bet nosaka, ka šo instrumentu spēlē tikai badakāši, ne cilvēki, kuri prot godu. Pēc brīža tēvs uzzina, ka šis spēlmanis bija viņa paša dēls.