Japāņu tējas ceremonija un dārzs

Kā ir zināms, pirmo reizi tējas dzērienu sāka lietot Ķīnā , vēl Tan ( VII – IX) laikmetā. Pirmsākumos tējas lapu uzlējumu izmantoja medicīnas vajadzībās, bet ar budisma Čanj ( japāņu val. – Dzen) sektas izplatīšanos (kura par patiesības atklāšanas pamatmetodi uzskatīja garas meditācija), šīs sektas adepti sāka dzert tēju kā stimulējošo līdzekli. Ķiniešu dzeinieks Lu Juj 760. gadā uzrakstīja “Tējas grāmatu”( Ča czin), kurā izklāstīja tējas dzēriena pagatavošanas paņēmienu sistēmu , aplejot tējas lapiņas ar verdošo ūdeni. Tējas pulveris , ( tējas ceremonijai), pirmo reizi tiek pieminēts ķīniešu kaligrāfa Czjan Sjana, grāmatā “Ča lu”( 1053 gadā). Par tējas dzeršanu Japānā informācija ir atrodama arī VIII IX gadsimtu rakstiskajos avotos. Tējas dzeršana kļūst salīdzinoši izplatīta Japānas un Ķīnas kontraktu pastiprinājuma periodā. Svētais tēvs Ejsaj, viens no Dzen – budisma pamatlicējiem Japānā, 1194. gadā atgriežoties no Ķīnas, iestādīja tējas krūmus klostera pagalmā priekš reliģioziem rituāliem. Viņš ir arī pirmās japāņu grāmatas par tēju “Kissa Edzeki”(1211. gadā), kurā tiek runāts par tējas lomu veselībā, autors. XIII – XIV gadsimtā, dzen – budisma mācītāju ietekmes pastiprināšanās uz politisko un kultūras dzīvi, noveda pie tā, ka tējas dzeršana izplatījās arī aiz dzen – klosteru sienām un kļuva par iecinītāko samuraju aristokrātu laika pavadīšanas veidu, pieņemot par īpasu konkursu – izklaidi, kura laikā vajadzēja uzminēt tējas šķirnu, izaudzētu vienā vai otrā apkaimē. Tādas tejas dzeršanas – degustācijas ilga no rīta līdz vakaram, un katrs saņēma līdz pat pāris desmitiem tējas krūzīšu. Vēlāk šī spēle izplatījās arī starp vienkāršiem iedzīvotajiem.

Tējas meistars ( tjadzin), kurš sevi veltīja Tējas kultam, pārsvarā bija izglītots cilvēks, dzejnieks vai mākslinieks. Tas bija īpašs viduslaiku “inteleģenta”tips. Tējas meistari varēja būt dažādu šķiru pārstāvji. Sarežģītajos sociālo nemieru apstākļos, japāņu iekšējās struktūras pārkārtošanas laikā, viņi izrādījās spējīgi uzturēt kontaktus gan ar sbiedrības” augšu”, gan ar tās vidējiem slāņiem, smalki uztverot pārmaiņas un pa savam reaģējot uz tām. Periodā, kad ortodoksālo reliģiju ietekme samazinājās, vini apzināti vai arī intuitīvi līdzēja to pielāgošanai pie jauniem apstākļiem.