Jauno laiku kultūra

Jau Lielā franču buržuāziskā revolūcija sāka jaunu – kapitālisma attīstības – laikmetu, kas iezīmīgs ar sadursmēm starp sabiedrības tik dažādajām sociālajām grupām. Nostiprinājās buržuāzija, kas dominēja gan sociālajā, gan garīgajā dzīvē. 19.gs. 1. pusē starpvalstu attiecībās dominēja spēcīgāko valstu savstarpējā sacensība un agresivitāte, cīņa par pasaules pārdalīšanu, kas izpaudās arī kā koloniālās politikas evolūcija. Par lielāko un ietekmīgāko valsti 19.gs. Eiropā kļuva Lielbritānija. Tās varenību noteica industrializācijas attīstība un kolonijas, kuru skaits nemitīgi pieauga. Par savu apvienošanu sapņoja gan Itālija, gan Vācija, taču 19.gs. 1. pusē to realizēt vēl neizdevās.

Ludviķa XIV galms krāšņuma, greznības un mākslinieciskās gaumes ziņā bija pirmais visā Eiropā un kļuva par apbrīnas un atdarināšanas vērtu. Galma dzīve ritēja kā nepārtraukta svinību virkne karaļa greznajās pilīs un parkos. Vientulīgā vietā, netālu no Parīzes, pēc karaļa iedomas tika uzcelta viena no Eiropā milzīgākajām pilīm ar lieliskām strūklakām un milzīgiem baseiniem rotātu parku. Ūdeni strūklakām, tērējot daudz naudas, piegādāja no tālienes, jo Versaļas apgabals atrodas ļoti sausā vietā. Pils un parka izgreznošanas darbos strādāja ļoti daudz mākslinieku. Ludviķis XIV atbalstīja māksliniekus, bagātīgi maksāja viņiem par darbu, bet gribēja valdīt pār viņu talantu tikpat neierobežoti, kā pār visu, kas notika valstī. Mākslinieki nedrīkstēja aizmirst, ka viņu darba augstākais mērķis ir karaļa slavināšana un viņa mākslinieciskās gaumes apmierināšana.

Franču valoda 17.gs. beigās arvien vairāk pārtapa par jaunu “pasaules valodu”, kurā uzturēja komunikāciju valdošas aprindas Eiropā, aizvietojot līdz šim izmantoto latīņu valodu.

Absolūtisms kultūras vēsturē ne tikai spoži zeltītajam 17.gs., bet arī visām nākamajām paaudzēm gribot negribot radīja pārliecību par varas visatļautību. pasaules varenie vēl ilgi pēc Ludviķa XIV savu rīcību uzskatīs par absolūti pareizu.

Demogrāfiskā situācija. Vairums 17.gs. eiropiešu galvenokārt raizējās tikai par vienu – kā izdzīvot. Viņi dzīvoja un strādāja tāpēc, lai nodrošinātu savu eksistenci un jutās laimīgi, ja izdevās izaudzēt vai nopelnīt tik daudz, lai nevajadzētu ciest trūkumu. Niknākais ienaidnieks, kā likums, bija nevis kāds karaspēks, bet gan bads. Mazākais, reizi desmit gados klimatiskie apstākļi izraisīja neražu, savukārt tās dēļ izcēlās vispārējs pārtikas trūkums, kad slimības un nāve draudēja ik uz soļa. 17.gs. Eiropu no jauna pārstaigāja buboņu mēris, dizentērijas, baku un tīfa epidēmijas. Dzeramā ūdens krātuves bija piesārņotas, jo ar visāda veida atkritumiem cilvēki apgājās pavisam nevērīgi. Vienubrīd iešana pirtī tika uzskatīta par veselībai kaitīgu, jo pirtī izplatījās slimības, un iknedēļas mazgāšanās nebūt nebija ierasta lieta ne smalkiem, ne prastiem ļaudīm. Visi šie apstākļi ietekmēja demogrāfisko krīzi 17.gs. vidū, kad iedzīvotāju skaita pieauguma tempi kļuva ļoti niecīgi vai nepalielinājās vispār.

Ievērojams cilvēku skaita pieaugums visā Eiropā vērojams kopš 18.gs. otrās puses, kad tika savaldītas lielās epidēmijas, uzlabojās higiēnas apstākļi, bija vērojams progress medicīnā, pieauga labības ražās. Tas viss kopumā ļāva samazināties mirstībai.