Jauno laiku revolūcijas ir vai nav attaisnojums

Nekādai vardarbībai nav attaisnojuma, kas apdraud cilvēces dzīvību un brīvību. Bet vēstures fakti pierāda, ka vienmēr un visos laikos vardarbība ir pastāvējusi. Tādi bija ticību kari, kad varenā katoļticīgā Romas impērija negribēja zaudēt savu ietekmi un pieļaut citas ticības, kā luterānismu, kalvinismu u.c. protestantu ticības. Arī nevarēja un nevēlējās padoties. Tā 1600g. Luterāniskā Zviedrija karoja pret katolisko Lečpospolitu, tā sākās Trīsdesmit gadu karš. Apvienojas, lai vairotu savus spēkus gan protestanti, gan katoļi, dibinot protestantu ūniju un Katoļu līgu. Sekmes ir mainīgas. Cerēto mieru nenes arī 1648g. Noslēgtais Vestfāles miera līgums. Jau 1685g. Francijas karalis Luijs XIV uzsāk hugenotu vajāšanu. Itkā ar iemeslu cīņai par ticību, nav aizmirstas arī tīras mantiskas un varas ietekmes. Tā cīņā par Spānijas mantojumu no 1700 1714g. Cīnās pret Franciju Austrija, Anglija, Dānija, Holande, Savoja, Portugāle, jo nevar pieļaut, ka Francijai būtu lielāka vara, ja tai piederētu arī Spānija. Rezultātā Francija zaudē Flandriju. Un rodas jauna valsts – Beļģija.

Toties Anglija iegūst Gibraltāru. Neskatoties uz to, ka katrs karš nes līdzi sev lielus zaudējumus gan cilvēku dzīvības, gan badu un izpostītas zemes, tomēr cīņa nerimst.

Katra valsts grib iegūt un pakļaut jaunas teritorijas. Tā Austrija un Polija cīņā pret Turciju pēc uzvaras 1683g.