Jāzepa tēls Raiņa lugā „Jāzeps un viņa brāļi”

Kad atnāk brāļi, viņi pret Jāzepu izturas nicīgi, taču tēvs viņu aizstāv. Jāzeps stāsta brāļiem, ka grib būt zemnieks. Kad Jēkabs dod svētības saviem dēliem, viņš grib svētīt Jāzepu pirms Simona un Levija, kaut gan viņi ir vecāki, taču Jāzeps lūdz tēvam svetīt viņus vispirms. Arī kad pienāk Jāzepa kārta, brāļi saka, ka viņš nevar tikt svētīts, jo nav izlīdzis ar viņiem. Jāzeps saka, ka mīl viņus, dod izlīguma skūpstus, tomēr nespēj pieiet pie Levija. Kad beidzot Jēkabs svētī Jāzepu, arī viņa svētība ir diezgan pretrunīga, tā saka, ka Jāzeps tiks ienīsts, tomēr tiks bagātīgi svētīts. Arī par to brāļi ir sašutuši. Jāzeps izstāsta savu sapni par kūlīšiem un tas sadusmo brāļus vēl vairāk un tie viņu nolād. Baidīdamies no brāļiem Jāzeps ar Benjamiņu paliek gulēt ārpus telts un redz sapni par mēnesi, sauli un zvaigznēm, kas klanās viņa priekšā. Kad atnāk brāļi un to uzzina, šķiet, ka tas ir pēdējais piliens viņu kausā, tiek nospriests, ka Jāzepam nākamajā dienā jātop iesvētītam par ganu.

Nākamajā dienā Jāzeps dodas līdzi brāļiem ganībās aiz Zihemas. Viņš slepus satiekas ar Dinu, kura atnes Jēkaba dāvātos greznos svārkus un viņi apliecina viens otram savu mīlestību. Vēlāk, kad brāļi ieraugu Jāzepu greznajos svārkos, tie notur viņu par izmalieti, kādu lielu kungu un klanās viņa priekšā. Uzzinājuši, ka tas ir Jāzeps, viņi norauj viņam svārkus un iemet bedrē, vēl piemezdami klāt ērkšķus.

Jāzeps ir Viens no Jēkaba un Raeles dēliem, tāpēc Jēkaba attieksme pret viņu ir īpaša. Viņš tiek lutināt un vienmēr aizstāvēts, pat tad, kad ir nepārprotama Jāzepa vaina.

Šķiet, ka Jāzeps nojauš, ka šī Jēkaba mīlestība uz viņu izraisa brāļu naidu, tomēr viņš tēvam nepārmet, lai viņu nesāpinātu.