Pēra Ginta tēls un cilvēcības atklāsme Henrika Ibsena lugā

Pērs parāda savu cilvēcīgumu sarunā ar māti, kad viņa mirst. Viņš ir maigs, iejūtīgs un rūpju pilns, cenšoties salabt ar māti un atvieglot tās pirmsnāves mokas. Šo sirsnīgo momentu sabojā Pēra lūgums Namiķa sievai: “Tu apglabā māti ar godu! Man jāsteidzas projām, cik var.” Pērs arī cenšas būt laipns un gādīgs pret Solveigu, sarunu līmenī viņam tas izdodas, bet darbu neizdodas.

Atgriezies savā dzimtenē, Pērs, citu mudināts, sāk pārdomāt savas dzīves jēgu un savu sūtību šajā pasaulē. Jo vairāk viņam par to jādomā, jo vairāk viņš sāk saprast, ka savu laiku izšķiedis veltīgi.

Pirmoreiz, viņš sadzird priedainē savu domu, sapņu, dziesmu, asaru un darbu nosodījumu par bezersoniski nodzīvoto dzīvi.

Simbolisks ir sīpols, ko viņš noloba un atklāj, ka tam nav kodola gluži ka viņam.

Izrādās, ka viņš nekad nav bijis viņš pats, tas ir smags trieciens Pēram Gintam. Kalsenais norāda uz vienmuļību, uz jūtu trūkumu, viņam nepiemītot ne skumju, ne saltuma.

Manuprāt, viņš tā arī īsti nesaprata un nenožēloja savu rīcību, kam vajadzēja notikt pēc visām šīm atziņām no malas. Pērs Gints tā arī nepiepildīja sevi.