referāts vēsturē
Johans Ernests Bīrons
No Kurzemes hercoga līdz Krievijas valdniekam
Ernsts Johans Bīrons( Kurzemes hercogs 1737 – 1769) dzimis 1690.gada 23.novembri Kalnciema muižas īpašnieka Kārla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas dzim. fon der Rābas-Tīlenas ģimenē kā otrais bērns. K. fon Bīrens pēc tēva nāves pārņēma mantoto Kalnciema muižu un izstājās no poļu armijas, būdams korneta dienesta pakāpē. Ernsta Johana biogrāfijas sākumi ir ļoti neskaidri. Hempeļa grāmata atspoguļo ne tik daudz faktus, cik baumas. Būtiskākais E.J.Bīrena jaunības fakts būtu studijas Kēnigsbergas universitātē, taču E. fon Firkss neatrada viņa uzvārdu universitātes matrikulās.
1716.gadā Kurzemē uz pastāvīgu dzīvi pēc Pētera I rīkojuma apmetās hercoga Fridriha Vilhelma atraitne, Pētera I brāļameita Anna Joanovna. Ap 1718.gadu Ernsts Johans iestājies darbā hercogienes atraitnes kancelejā. Hrestomātisks kļuvis nostāsts par jaunā ierēdņa pirmo priekšāstādīšanos hercogienei, ko K. Vališevskis precizē ar 1718.gada 12.februāri. Hercogienes galma virsmeistars Pēteris Bestuževs-Rjumins bijis slims un savā vietā aizsūtījis ar ziņojumu EJ. Birenu: tā sākusies viņa labvēlība pie hercogienes. Kops 1722.gada Ernsts Johans bija saderināts ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidenu, Ķe-veļu muižas īpašnieka Levina fon Trota-Treidena 1703.gada 15.oktobrī dzimušo meitu. Laulības notika 1723.gada 25.februārī hercogienes Annas pilī Jelgavā. Bīronam naidīgais kņazs P. Dolgorukovs 1877.gadā izdeva grāmatu, kurā kulminēja to, ko apgalvoja jau laikabiedri: "Pēc Annas Joanovnas pieprasījuma Bīrons apprecējās, lai būtu iespēja dot vārdu hercogienes bērniem. Anna Joanovna izvēlējās viņam par sievu Benignu Gotlību, vienu no savām freilenēm. Viņa bija dumja, neglīta, ļoti vāju veselību un pilnīgi nespējīga laulības dzīvei. Pēdējais apstāklis īpaši iedarbojās uz hercogienes izvēli".
1725.gadā E.J. Bīrons hercogienes uzdevumā devās uz Maskavu apsveikt ķeizarieni Katrīnu I kronēšanas ceremonijā. Katrīna I piešķīra Bīronam Annas Joanovnas kambarkunga amatu un 500 rubļus. 1727. gadā viņš kļuva par hercogienes galma virsmeistaru P.Bestuževa vietā. Maldīgi būtu 18.gs. 20.gadus iedomāties kā E.J.Birona neierobežotas ietekmes laiku hercogienes atraitnes galmā. īpaši nestabils viņa stāvoklis kļuva 1726.gadā, kad 18.jūnijā Saksijas grāfs Morics tika ievēlēts par Kurzemes hercogu. Jaunās politiskās situācijas sastāvdaļa bija hercogienes Annas piekrišana precībām ar Moricu. Šo plānu izjauca kņaza A. Menšikova intrigas, viņš pats gribēja iegūt Kurzemes troni. Tikai ar šo bridi sākās EJ. Bīrona patiesā ietekme uz Annu Joanovnu. Pēc Pētera II nāves 1730.gada janvāri Krievijā valdošā kliķe ar kņaziem Dolgorukoviem un Goļiciniem priekšgalā izvēlējās Annu Joanovnu kā šķietami neitrālāko un pasīvāko figūru Krievijas tronim, kuras aizsegā varētu saimniekot Augstākā slepenā padome. Šis aprēķins izrādījās maldīgs, 1730.gada 25.februāri ķeizariene, izmantojot Preobraženskas pulka atbalstu, izdarīja apvērsumu un atbrīvojās no Augstākās slepenās padomes uzspiestajām "Jelgavas kondīcijām", kuru nolūks bija ierobežot patvaldības varu augstākās aristokrātijas interesēs. Vēsturnieks prof. J. Zutis raksta:
" Augstākās slepenās padomes locekļi, uzaicinot hercoga atraitni par valdnieci, smagi pievīlās, tomēr bironovščinu radīja ne Anna Joanovna un ne Bīrons, bet uz vare-jušās krievu muižniecības grupējums. kas sastāvēja no patvaldības piekritējiem. Bīrons izmantoja citu uzvaras augļus". E.J.Bironu, īpaši sākumā, vairāk nodarbināja personiskās intereses. 1730.gada 23.martā viņš ieguva ķeizarienes kambarkunga amatu, bet dienu pirms Annas Joanovnas kronēšanas, kas notika 9.maijā, Bīrons saņēma Sv.Aleksandra Ņevska ordeni, dienu pēc tam—Sv.Andreja ordeni līdz ar virskambarkunga amatu, kas pirms tam piederēja kņazam I. Dolgorukovam. 1730.gada 2.septembrīSv. Romas impērijas ķeizars Kārlis VI parakstījis Bīronam valsts grāfa diplomu. 1730.gada 5.septembrī ķeizariene viņu iecēla arī Krievijas grāfu kārtā. Annas Joanovnas valdīšanas pirmiedivi gadi pagāja Maskavā, un tikai 1732.gada janvārī viņa iebrauca galvaspilsētā Pēterburgā. Grāfs EJ.Bīrons jāja blakus ķeizarienes karietei. Jaunuzceltajā vasaras pilī Annenhofā pie Maskavas Bīrona apartamenti atradās blakus ķeizarienes istabām, tāpat tas notika ari vēlāk Pēterburgā. Ķeizariene Anna Joanovna dienas lielu daļu pavadīja Bīrona ģimenes lokā, un Ernsts Johans bija viņai blakus visos diplomātiskos pasākumos, ministru kabineta sēdēs, korespondences caurskatīšanā utt. Tomēr nav viegli noteikt šīs ietekmes robežas. Kā jau minēts Jelgavas perioda apskatā, laikabiedri nešaubījās par ķeizarienes un Bīrona intīmajām attiecībām. Spāņu sūtnis hercogs de Liria to summējis frāzē: "Grāfs Bīrons daudzus gadus uzticami kalpoja Viņas Majestātei, tai pašā laikā izpildīdams laulātā drauga pienākumus". Bieži notika tiesas procesi pēc Krievijas militārā reglamenta 3. panta—par majestātes apvainošanu, kurā ietilpa runas par valdnieces un favorīta attiecībām. Materiālu labi zinošais V.Strojevs ari neapšauba Bīrona intīmo lomu Annas Joanovnas dzīvē, turpretī citi pētnieki pieļauj domu, ka abu attiecības bijušas platoniskas. Katrā ziņā nav tiešu pierādījumu ne vienam, ne otram uzskatam. Austriešu rakstnieks L.Zahers-Mazohs savukārt Annas Joanovnas tēlu kādā savā darbā izmantojis mazohisma ilustrēšanai. Neapšaubāmi lielajai Bīrona ietekmei uz ķeizarieni tomēr bija savas robežas un izņēmumi. V.Strojevs norāda, ka līdz pat nāvei 1735.gadā ķeizarienes labvēlību ar Bīronu dalījis arī grāfs Gustavs Karls Lēvenvolde, un piemin gadījumus, kad Bīrons nav spējis panākt savu gribu. Strojevs noliedz Bīrona absolūto varu pār ķeizarieni:" Anna nepiederēja pie tām cilvēku dabām, kas bez ierunām pakļaujas svešai gribai, bet Bīrons nebija no tiem, kas vēlētos ar varu pakļaut svešu gribu. Ar to arī izskaidrojama pēdējā ilgstošā veiksme: parasti tādi raksturi kā ķeizarienei drīz sāk just apgrūtinājumu, ja cilvēki, kuri bauda to mīlestību, uzspiež savu gaumi un viedokļus, kas ved pie attiecību pārtraukšanas". V.Strojevs ticami analizējis Bīrona izvairīšanos spert jebkādus soļus, kas varētu nepatikt valdniecei, viņa rūpību tādas vides radīšanā, kas Annu Joanovnu neapgrūtinātu. Šķiet, ka Bīrons spēja dominēt pār ķeizarieni nevis ar agresivitāti, bet ar izcilu pielāgošanās spēju. Rodas iespaids, ka EJ. Bīrons rūpīgi centies apvaldīt savu impulsīvo dabu, apslāpēt neiecietību, jo sevišķi—viņam svešajos, visumā naidīgajos Krievijas apstākļos. Pirmajos ķeizarienes Annas Joanovnas valdīšanas gados nav jūtama Bīrona interese par valsts lietām. Viņa kā virskambarkunga pienākumos ietilpa galma dzīves organizācija—galma amatu nozīmēšana, ceremonijas, ielūgumi, izdevumu regulēšana. Viņš ar tādu pašu centību kaulējies ar galma piegādātājiem par sīkumiem, kā savā laikā bija centies iedziļināties Vircavas muižas pārvaldīšanā. Visas nozīmīgās valsts lietas koncentrējās 1731.gada 18. oktobrī dibinātajā ministru kabinetā, kas veidoja pretsvaru senātam. Kaut gan ministri bija arī grāfs Golovkins un kņazs Čerkaskis, noteicošais vārds bija grāfam Ostermanim. V. Strojcvs konstatējis Bīrona lielāku interesi par impērijas lietām, sākot ar 1733. gadu, par ko liecina viņa personiskā arhīva dokumenti (tagad Centrālais Valsts seno aktu arhīvs Maskavā). Tā kā ministru kabinets parasti no Pēterburgas neizbrauca, ārpilsētas rezidencēs visi ziņojumi, pavēles un lēmumi tika iesniegti E.J. Bīronam, kas šos materiālus nodeva ķeizarienei. Vienpusīgs un tendenciozs ir ari priekšstats par ķeizarieni Annu kā aklu riku favorītu un ministru rokās. Pirmajos gados viņa sistemātiski piedalījās ministru kabineta sēdēs, un, ja arī vēlāk tās neapmeklēja, tika caurskatījusi dokumentus, likusi rezolūcijas, izteikusi pati savas domas un vērtējumus. 1735.gadā ministru kabineta sastāvā (iespējams, to ierosināja Bīrons) tika iekļauts A. Jagužinskis, bet 1738.—A. Volinskis. Pēdējā kandidatūra bija trieciens A.Ostermanim, kas izmantoja iespēju 1740. gadā Volinski gāzt un panākt viņa notiesāšanu. Ostermanim kā vienmēr izdevās palikt ēnā, un laikabiedri šo asiņaino procesu, tāpat kā pārējos Slepenās kancelejas šausmu darbus, pierakstīja Bīronam. Kā konstatējis V.Strojevs, tiesu dokumenti vispār neuzrāda nevienu lietu, kur E.J. Bīrons figurētu kā šī terora mehānisma darbinātājs, nav arī procesu, kur viņa vārds parādītos bez ķeizarienes vārda: uz nāvi notiesāja ne par viņa, bet par ķeizarienes apvainošanu.
Polijas karalis Augusts III kā pateicību par Krievijas atbalstu savā izvēlēšanā 1734.gadā slepeni piedāvāja Kurzemes troni E.J. Bīronam. 1736.gada februāri piedāvājums tika atkārtots. Karalis baidījās savu nostāju atklāti pateikt seimam, kas cerēja uz Kurzemes inkorporāciju Polijā, bet EJ. Bīrons savukārt baidījās izsaukt ķeizarienes dusmas, kura ievēlēšanas perspektīvā redzētu briesmas zaudēt savu favorītu. Neskatoties uz visām tiešām reālajām grūtībām, kas sagaidīja E.J. Bīronu ceļā uz Kurzemes troni, nav šaubu, ka viņš jau bija izšķīries to iegūt. 1737.gada 4.maijā Dancigā 82 gadu vecumā nomira hercogs Ferdinands, tā beidzoties Ketleru dinastijai. Jau 12.jūnijā Kurzemes muižnieku konferencē pārjauno hercogu ievēlēja Ernstu Johanu Bīronu. Ievēlēšana bija vienbalsīga, taču to noteica ne jau krievu karaspēka klātbūtne, bet fon Keizerlinga diplomātija un citu piemērotāku kandidātu trūkums.
Jau pirmajos mēnešos pēc ievēlēšanas Ernsts Johans uzsāka tik enerģisku rīcību hercoga domēnu muižu atgūšanā, ka būtībā jau ar pirmo viņa valdīšanas brīdi tika likts pamats nesaskaņām ar muižniecību, kas turpinājās visu Ernsta Johana, pēc tam hercoga Pētera valdīšanas laiku un galu galā noveda pie hercogistes neatkarības zaudēšanas 1795. gadā.
Ernsta Johana hercoga tituls deva ķeizarienei iespēju nostādīt favoritu sev līdzās ari oficiālajās svinībās. Kā suverēns ārzemju valdnieks viņš nu varēja atklāti sēdēt blakus valdniecei.
1740.gada 17.oktobrī nomira ķeizariene Anna Joanovna, pirms nāves vēl paspējusi iecelt Ernstu Johanu par Krievijas pavaldoni nupat piedzimušā ķeizara Joana III mazgadības laikā. Bīrona karjera nu likās sasniegusi kulmināciju – nu viņš bija oficiālais Krievijas impērijas pārvaldnieks. Nākošā dienā pēc ķeizarienes nāves jaunais ķeizars svinīgi tika aizvests uz Ziemas pili, pavaldonim Ernstam Johanam soļojot nestuvēm pa priekšu. Krievijas senāts piešķīra Emstam Johanam augstības titulu līdz ar pusmiljona rubļu lielu gada izdevumu summu.
Vēlāk Bīronu padzina no troņa, bet jaunais ķeizars Pēteris III atsauca hercogu Ernstu Johanu no Jaroslavļas trimdas, taču tajā pašā laikā sagatavoja Kurzemes nodošanu savam tēvocim Šlēsvigas-Holšteinas princim Ludvigam Georgam. 1762.gada 25.jūnijā Pēteris III rakstīja Krievijas rezidentam Jelgavā K.fon Simolinam, ka jācenšas Kurzemes muižniecībai iedvest domu—hercogs Kārlis ilgi nepaliks savā vietā, un "mēs no jums neslēpjam, ka hercogs Birons no Kurzemes hercogistes atsakās par labu mūsu mīļajam tēvocim princim Georgam Ludvigam, un ka viņš, Bīrons, kalpo tikai par iemeslu, kamdēļ centieties vietējās amatpersonas noskaņot uz jaunām vēlēšanām". Hercogs Ernsts Johans bija padevies ķeizara spiedienam un gatavs parakstīt atteikšanos. Vēl vilcinājās troņmantnieks princis Pēteris, kad situāciju grozīja Pētera III nāve un Katrīnas II nākšana pie varas. 1762.ga-da4.augustā Pēterburgā ķeizariene vienojās ar Ernstu Johanu par noteikumiem, ar kādiem Krievija būtu ar mieru panākt viņa restitūciju Kurzemes tronī. Hercogs apsolīja virkni atvieglojumu tirgotājiem un krievu armijai, apņēmās uzcelt Jelgavā pareizticīgo baznīcu. Neskatoties ne uz to, ne uz fon Simolina pūlēm, tikai daļa muižniecības atbalstīja hercogu Ernstu Johanu. Viņš bija spiests apmesties uz dzīvi Rīgā, jo Jelgavā joprojām uzturējās hercogs Kārlis. Muižniecība sadalījās karolīniešos un ernestī-niešos, pēdējie sāka braukāt uz Rīgu un pat veidot nelielu galma svītu.
Pēc Polijas karaļa Augusta III nāves 1763.gada 5.oktobri prinča Kārļa pretenzijas uz Kurzemi zaudēja savu pamatu, taču hercogs Ernsts Johans savukārt zaudēja daļu piekritēju, uzsakot daudzus hercoga muižu līgumus, piedzenot atkārtotu nomas maksu no tiem, kas pēdējās summas bija maksājuši princim Kārlim. Visus šos pasākumus viņš nodrošināja ar krievu karaspēka palīdzibu, kas tikai palielināja muižniecības daļas protestu.
No formālā viedokļa Ernsta Johana ilgais restitūcijas ceļš nu bija beidzies, un viņš varēja sākt netraucēti valdīt. 1768.gada 8.decembrī hercogs Ernsts Johans parakstīja savu testamentu.
1.Lancmanis I. Jelgavas pils 2. papildināts izdevums, Rīga „Zinātne”, 1986
2.Poziņš D. Lasāmā grāmata Latvijas vēsturē 12. gs. Beigas – 19.gs vidus, Zvaigzne ABC, 1996
3.Rundāles pils muzejs Ernests Johans Bīrons 1690 – 1950, Izstāde Rundāles pilī, katalogs, Rundāles pils muzejs, 1992
4.http://www.bauskasrcb.lv/novadnieki-b.htm
5.http://ai1.mii.lu.lv/teksti/t06.htm - 22k
