Johans Volfgangs Gēte

Gētes filozofiskā traģēdija “Fausts” (1d. – 1808, 2d 1831) ir viens no izcilākajiem darbiem pasaules literatūrā. Lugas sižetam Gēte izmantojis kādu 16. gadsimta leģendu par doktoru Faustu, kas, tiekdamies pēc zināšanām, pārdod savu dvēseli velnam (Mefistofelim) un beigās aiziet bojā.Luga piesaista ar savu, patiesībā arī mūsdienās aktuālo, tēmu un tās pasniegšanas veidu, kā arī ar Fausta iekšējo cīņu, kas visā lugas gaitā paliek arvien spraigāka un sarežģītāka starp šķietami labo un ļauno. Atzīstoties jāsaka, ka man pašai vistuvākais un visvaldzinošākais šķita Mefistofeļa tēls, kas piesaistīja ar savu vispārējo inteliģenci, kontroli un varu pār cilvēkiem un situācijām, kurās nekad nezaudēja galvu, bet vienmēr atrada izeju, iespēju, kā glābt savu, tik dārgo, velna ādu. Lugas tēma, kā jau teicu, aktuāla arī mūsdienās, pat neskatoties uz to, ka kopš daiļdarba uzrakstīšanas aizritējuši divi gadu simteņi, tā tomēr ir palikusi aktuāla un turpina noslogot nevienu vien cilvēcisku būtni ar jautājumu, kas ir tas, kas liek mums dzīslās asinīm ritēt, kāpēc mēs vispār dzīvojam, kas pie tā vainojams, vai kam jāpasakās.

Par to Mefistofelis iegūst fausta dvēseli, ja Fausts kādreiz jutīsies pilnīgi laimīgs un vēlēsies, kaut laimes mirklis nebeigtos. Pēc līguma noslēgšanas Mefistofelis cer Faustu padarīt laimīgu ar dažādām jutekliskām baudām un aizved uz slaveno Auerbaha pagrabu Leipcigā, kur dzīro studenti. Bet Faustu dzērāju joki un izdarības nevilina. Pēc tam Mefistofelis Faustu raganu virtuvē liek pārvērst par skaistu jaunekli un palīdz viņam savaldzināt skaidro, dievbijīgo meiteni Margaretu (Grietiņu). Tomēr arī mīlestībā Fausts laimi nerod. Viņš tikai, Mefistofeļa vadīts, pazudina Margaretu; bojā aiziet arī viņas māte un brālis.

Mefistofelis ir “gars, kas visu liedz un peļ”; viņš ņirgājas par cilvēku jūtām, cerībām, zobojas par viņu cenšanos pēc augstākiem mērķiem. Cilvēkus viņš pamudina izdarīt noziegumus. Taču traģēdijā Mefistofelim piešķirta arī cita svarīga loma. Ar savu kritiku viņš kliedē ilūzijas, palīdz saskatīt patiesību, paver ceļu jaunajam un tā ārda feodālisma pamatus un grauj baznīcas varu. Tāpēc viņš par sevi var teikt: