Kalnu formēšanās un Zemes ģeoloģiskā vēsture

Zeme ir radusies apmēram pirms kādiem 4600 miljoniem gadu (aptuveni 10 500 miljonus gadu pēc tam, kad milzu eksplozijā, sauktā par „Lielo Sprādzienu”, radās visums). Mazāk nekā trešā daļa no Zemes virsmas ir sauszeme. Pārējo klāj ūdens, pārsvarā pasaules lielie okeāni. Sauszeme ir koncentrēta lielos masīvos, kurus sauc par kontinentiem. To pavisam ir septiņi: Eiropa, Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Āfrika, Āzija, Austrālija un Antarktīda (apkārt Dienvidpolam). Arktika apkārt Ziemeļpolam nav cietzeme. Tas ir kā liels sasaluša jūras ledus plosts. Kontinenti ir Zemes garozas virsējā slāņa redzamā daļa. Kontinentos garoza ir biezāka un stiprāka nekā zem okeāniem.

Vairākumu kalnu ir veidojuši tie paši spēki, kuri izraisa zemestrīces un vulkānu izvirdums. Šis process sākas, kad magma (pazemē izkusuši ieži) spiežas pa plaisām starp divām okeāniskajām plātnēm (Zemes garozas bloki zem okeāna). Magmas spiediena spēks atvirza okeāniskās plātnes citu no citas, tuvāk kontinentālajām plātnēm (plātnēs, kurās atrodas sauszeme). Okeāniskās plātnes ir plānākas nekā kontinentālās. Tāpēc, kad plānākā okeāniskā plātne saduras ar biezāko kontinentālo plātni, okeāniskās plātnes mala tiek paspiesta zem kontinentālās un nokļūst magmā. Daļa no plātnes malas tiek sakrokota augstos kalnos. Kalniem, kas radušies šādā veidā, sākotnēji ir izteikti robotas kores. Taču miljoniem gadu laikā vējš un ūdens tās noārda, padarot kalnus zemākus un noapaļojot to aprises. Andu kalni Dienvidamerikā ir jauni kalni ar osām smailēm, un mazāk roboti.

Katru gadu pasaules augstākā kalnu grēda paaugas apmēram par vienu centimetru. Tos varenos spēkus Zemes garozā, kuru ietekmē veidojas kalni, rada milzu plātņu kustība. Šo plātņu virspusē atrodas kontinenti un okeāni. Himalaji sāka veidoties apmēram pirms 50 miljoniem gadu, kad Indija, kas tolaik bija milzu sala, tika stumta uz ziemeļiem un tās plātne iespiedās Āzijas plātne. Abu plātņu sadursmē iežu slāņi izliecās un tika uzspiesti augšup – Himalaji bija piedzimuši. Tā kā Indija joprojām turpina spiesties Āzijā ar ātrumu 5 cm gadā, kalni paaugstinās. Arī citi kalni ir radušies plātņu pārvietošanās dēļ. Plātņu sadursme var izraisīt lavas (izkusušu iežu) izkļūšanu virszemē no dziļākiem Zemes slāņiem. Tā veidojas vulkāniskie kalni.

Katrā no Zemes kontinentiem paceļas kalni, kas ir vienas no gleznainākajām reljefa formām. Kalni aizņem apmēram divdesmito daļu no sauszemes plātības. Dažviet kalni slejas virs apkārtnes kā vientulīgas smailes, taču parasti tie veido kilometriem garas grēdas un grēdu grupas, spāņu valodā sauktas par kordiljerām. Arī augstuma un lieluma ziņā kalni ir savstarpēji nesalīdzināmi. Piemēram, nedaudz vairāk nekā 1000 m augstā Velsas virsotne Snoudons būtu vien zema priekškalne Himalajos. Himalajos un Karakorumā 14 virsotņu augstums pārsniedz 8000 m. Lai nu paliek augstums, kalni jau īpaši par sevi ir iespaidīga ainavas sastāvdaļa. Kalnos valda īpašs klimats, tie ir mājvieta savdabīgiem augiem un dzīvniekiem, un tie stipri ietekmē to ļaužu dzīvi, kuri mīt kalnu nogāzēs vai piekājē.