Kalpa zēna vasara

Ļoti jauki un pozitīvi ir tas, ka Akuraters kalpa zēnu Jāni ir attēlojis kā optimistisku cilvēku, kurš arī savos skumju un pārdomu brīžos nezaudē ticību nākotnei. Tas jūtams viņa teiktajos vārdos: „Bet es neesmu noskumis. Es vēl esmu par daudz jauns. Man patīk visur lūkoties un visu redzēt. Man patīk arī sveši cilvēki, jo katrs no tiem ir savādāks un katram ir tas, kā otram nava.” Visā stāstā gaitā ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem tiek parādītas pārvērtības dabā, arī Jāņa iekšējais dvēseles stāvoklis. Jāņa Akuratera kalpa zēns, smagi strādājot, pārgurst, taču ar prieku sagaida katru jaunu dienu. Tā ir jaunības prieka dziesma, oda jaunu asiņu straujumam, ko raksta Akuratera romantiskā sirds un skandina kalpa zēns Jānis un citi dzīves vēl nenogurdinātie un nesalauztie: „Bet, kad iedomāju rītdienu, man kļūst uzreiz priecīgi krūtīs. Rīt būs pavasara saule, silta,karsta; viņa kāps, un cīruļi dziedās, un nupat tik puķes sāks ziedēt no katras ceļmalas. Man liekas, ka rītdienā ir visa mana laime, un es pakratu galvu una tliecu cepuri pakausī, nezināms prieks mani dīda”.

Otrs kalpa puisis ir Mārtiņš. Viņš ir precējies vīrs, apmēram piecdesmit gadu vecs. Pēc rakstura Mārtiņš ir mierīgs un pieticīgs, bet viņa izskats raksturots šādi: „Mati pelēki un nogriezti visapkārt vīlē – taisni pēc strīpas”. Mārtiņa lielākā gudrība un dziļākā filozofija skan šādi: „Vai Dievam dienu trūkst, vai saimniekam darba?”, savukārt kalpa zēnam Jānim viņš māca nesteigties ar darbu un visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, jo laika esot diezgan. Mārtiņa rūpes par izskatu stāstā „Kalpa zēna vasara” raksturotas šādiem vārdiem: „Ir ūsas, ir bārdu viņš dzen sestdienas vakaros pirtī vai virtuvē pie silta ūdens. Ar roku ieziepē un velk ar pucnazi, kur tik biezāks. Tad aprauga, kur atlicis, un velk atkal, kamēr gluds. Ne spoguļa, ne pindzeles nevajag.”

Kalpa zēna saimnieks Pēteris Grants visās lietās ir praktisks cilvēks, kurš stāstā tiek raksturots šādiem vārdiem: „Viņš ir pazems vīrs pliku pakausi un viscaur nodzītu bārdu. Bet tā aug atkal arvien no jauna, un tagad sirmie sari ir krietni vien redzami. Viņš ievelk pa dūmam no baltās pīpes un nospļaujas taisni, un ievelk atkal.” Lasot tālāk šo stāstu, ļoti labi tiek attēlota Jāņa attieksme pret svu saimnieku: „Saimnieks praktiskuma un dzīves mācības piesūcies kā dēle ūdens. Visā mājā man viņš visnepatīkamākais. Kā ķirmis viņš grauza savu dzīvi pamazām un prātīgi. Viņš brauc ik nedēļas pārdienām uz tirgu, ved cāļus, olas, pienu un labību, izdzer šņabi un pudeli alus un brauc mājās, un skaita naudu. Mājas un manta viņu sasējušas kā cietumnieku, un par katru nieku viņš rūc un lādas. Un svētdienās dzied pātarus.” Savukārt saimniece ir klusa un mierīga sieviete. Viņa vienmēr labi izturas pret kalpiem un meitām, nepasakot nevienu ļaunu vārdu.